Mūsdienās ir parasts runāt par «pasaules vēsturi». Šī ideja parādījās 18. gadsimta apgaismības laikmetā, kad mūsu planēta kļuva par vienas vienīgas drāmas skatuvi. Tas bija laiks, kad Eiropa sāka iedibināt savu hegemoniju visos zemeslodes virzienos un uzskatīt sevi par vēsturiskā procesa centru. 15. gadsimta ceļojumi bija pavēruši pasauli Eiropas civilizācijas invāzijai. Pirms tam vēsturei bija lokāls raksturs; tā aprobežojās ar atsevišķām ciltīm, tautām un impērijām.
Šodien Eiropa vairs neatrodas pasaules centrā, vēl vairāk — tā ir zaudējusi savu centru. Eiropa jau sen vairs nav kristīga un nevar cerēt pievērst kristietībai Āziju un Āfriku.
Zinātnes un tehnoloģijas uzplaukums jāuzskata par daudz izšķirošāku notikumu pasaules vēsturē nekā renesanse un reformācija. Zinātne iespiežas visos mūsdienu dzīves novados, uzceļ tiltus pāri okeāniem un apvieno kontinentus. Pasaules vēsture vairs nav abstrakta ideja, kā tas bija agrāko filozofu (īpaši Hēgeļa) prātos.
Kas tad ir modernā zinātne? Kaut arī tā pastāv jau trīs gadsimtus, mēs vēl neizprotam tās īsto dabu. Mēs, protams, zinām, ka modernā zinātne balstās Senās Grieķijas filozofu atziņās. Ņūtons nebūtu bijis iespējams bez Eiklīda un Arhimēda. Taču ir radies kaut kas radikāli jauns un nebijis. Šodien būtiskais ir tas, ka zinātne nav šķirama no tehnoloģijas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.