Cilvēkam vajadzīga sasaiste ar ko lielāku, varenāku un aptverošāku nekā viņš pats — tā uzskatīja Roberts Mūks
Mani priekšstati par Robertu Mūku (īstajā vārdā Roberts Avens, 1923. gada 14. janvāris Galēnos—2006. gada 4. janvāris Rīgā) nepretendē uz viņa filozofisko uzskatu izvērtēšanu, atstājot to profesionāļu ziņā. Tomēr vienu gan atļaujos apgalvot — Mūku uzskatu par izcilāko latviešu dzejnieku starp filozofiem un izcilāko latviešu filozofu starp dzejniekiem. Abās jomās viņa grāmatu skaits sasniedz desmit.
Pēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolvēšanas Mūka izglītošanos Latvijas Universitātē 1943. gadā pārtrauca iesaukums leģionā. («No tiem laikiem man ir pilnīgi pretīgs militārisms un viss, kas saistās ar kopsolī iešanu,» — tā Mūks pašintervijā.) Pēc pusgada gūstā, Otrajam pasaules karam Eiropā beidzoties, viņš nokļuva Vircburgas bēgļu nometnē, iestājās vietējā universitātē, vēlāk studēja Baltijas Universitātē Hamburgā, Luvēnas Katoļu universitātē un Briseles Universitātē Beļģijā. Pēc pārcelšanās uz ASV studēja Enārboras Universitātē, doktora grādu salīdzināmo reliģiju vēsturē iegūdams Ņujorkas Fordhama universitātes Teoloģijas fakultātē. Tajā posmā viņu uz dzejošanu vedinājuši arī Ņujorkas Elles ķēķa latviešu rakstnieki. No 1963. līdz 1988. gadam Mūks bija salīdzināmās reliģijas un Austrumu reliģijas vēstures profesors Aionas koledžā ASV (90. gados Rīgā profesors Kultūras akadēmijā). Reliģijas pētījumiem plašos kontekstos veltītas arī viņa zinātniskās grāmatas un esejas. Pirmā publikācija — vēl kara laikā Rēzeknes Ziņās par Imanuelu Kantu, 50.—60. gados sekoja raksti trimdas periodikā par Albēru Kamī, Gabrielu Marselu, Žanu Polu Sartru u. c. Rietumu filozofijas kulta autoriem.
«Man no sākta gala bijušas divas galvenās mīlestības: filozofija-teoloģija un literatūra (dzeja),» Mūks teicis 1987. gadā. «Visvairāk pūliņu ticis veltīts pirmajai mīlestībai, tā ka dzeja palikusi novārtā. Bet tas nekas: dievi zina labāk nekā cilvēka tā dēvētais personiskais «es». Runājot par dieviem, es viņiem ļoti ticu (..), bet jūdiski kristīgais monoteisms mani atbaida. (..) esmu atradis paliekošu garīgu apmierinājumu budismā, kas (..) nemaz nebūtu pretrunā ar senlatviešu dzīves ziņu. (..) [Savās 80. gadu] grāmatās (..) esmu mēģinājis atrast kopējus pavedienus starp Hilmani / Heidegeru un hinduismu / budismu. (..) Tāds būtu galvenais gandarījums.» Citviet: «Mana intelektuālā biogrāfija (..) ir bijusi bāzēta mēģinājumā uzcelt tiltu starp Rietumiem (..) un Austrumiem.» Sākotnēji no visām reliģijām Mūks par cilvēka būtībai atbilstošāko atzina budismu, uzsverot, ka tas nav dogmatisks.
Dievu nozīmības apliecināšana dažādos laikmetos, arī mūsdienās, bija viņa centienu prioritāte, jo reliģija, pēc Mūka domām, ir tā, kas atklāj cilvēka saistību «ar kādu augstāku spēku, kas vada pasaules norises, tanī pašā laikā atstājot cilvēkam izvēles spēju būt «par» vai «pret». (..) «Dieva balsi» — ja vien labi ieklausās — var sadzirdēt sevī, kā arī visās universa norisēs.» Par reliģijas nepieciešamību viņš rakstījis: «Tik ilgi, kamēr cilvēks būs tas, kas viņš līdz šim ir bijis — nenogurstošs ceļinieks un meklētājs pēc «pēdējās patiesības», pēc jēgas, kas nebalstās tikai viņa paša ierobežotā prāta spējās —, kamēr cilvēks pilnīgi nesamierināsies ar «kailo faktu», informācijas lavīnas un kompjūteru pārvaldītu dzīves veidu, tik ilgi būs nepieciešama arī reliģija, sasaistītība ar kaut ko lielāku, varenāku un aptverošāku nekā viņš pats.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.