Kinorežisore Laila Pakalniņa atgriezusies no Parīzes, kur tikko notika vērienīga viņas dokumentālo filmu retrospekcija, un jau strādā pie trim jaunām filmām
Tas varētu būt kadrs no Lailas Pakalniņas pašas filmas — izmirkusi lietū, režisore steigšus žāvē bikses ar fēnu, lai paspētu uz savas filmas atklāšanu. Tā kļuva par dokumentālu realitāti Pakalniņas dzīvē 3. maijā, kad Pompidū centrā atklāja viņas dokumentālo filmu retrospekciju, kopumā 20 filmas. Starp tām arī 90. gados tapušās īsfilmas Prāmis, Pasts, Veļa, kas savulaik bija pirmās Latvijas filmas, kuras tika rādītas Kannu kinofestivāla programmā.
Šopavasar Parīzē latviešu režisorei ātri izveidojās franču fanu loks — skatītāji, kuri apmeklēja katru viņas filmu. «Kā es jutos? Normāli,» Pakalniņa saka intervijā pēc atgriešanās Latvijā. Gremdēties starptautiskajos panākumos viņai nav laika — top divas jaunas dokumentālās filmas un viena spēlfilma. Intervijā režisore arī skaidro, kāpēc noteikti ies uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām.
Tu esi cilvēks, kurš visu mūžu darījis, ko grib, — uzņēmis filmas. Pēdējās desmitgadēs pasaulē, arī Latvijā, cilvēki daudz runā par dzīvesveida maiņu. Pēc labas, taču stresa pilnas karjeras krasi to nomaina uz «turpmāk dzīvošu saskaņā ar sevi». Vai tev tas prasījis kādus upurus — «dzīvot, kā gribu»?
Nekad par to neesmu domājusi. Tomēr bieži esmu sajutusi, ka man ļoti veicies ar profesijas izvēli — patīk taisīt filmas, to saredzu kā vienīgo veidu, kā pastāvēt. Lai arī cilvēks nekad nav līdz galam apmierināts ar to, ko dara, es daudz nemokos. Reiz ar kādu argentīniešu režisoru runājām, viņš teica: filmēt filmu ir kā kalnā kāpt — tu kaut ko nes aizelsies. Teicu: nē, man filmēt ir kā peldēt — vieglāk nekā staigāt pa zemi. Kad man ir ideja un viss notiek, sajūta tiešām ir, it kā staigātu pāris centimetrus virs zemes.
Savas filmas necenšos analizēt. Nemēģinu saprast, kur ar tām esmu tikusi. Vienu gan atceros: pirms 10 gadiem biju uz sava kinoinstitūta 90 gadu jubileju Maskavā, uzaicināja studentu filmu žūrijā. Nokļuvu vecajā augstskolā un pilnīgi fiziski sajutu: nujā, te bija visi mani sapņi. Radās laba sajūta, jo sapratu, ka neesmu savus sapņus nodevusi. Esmu tāda pati kā toreiz, tikai gudrāka.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.