Nacionālā teātra izrāde Zem diviem karogiem ir kā laika mašīna, kurā katrs skatītājs dodas savā ceļojumā
Sākās izrāde, un, ieraugot jauno aktieru rindu rakstainos džemperos, ausīs ieskanējās nevis kāds no Jumpravas hitiem, bet Jāņa Petera dzeja Gunāra Šimkus melodijā — «nedz lādēs, nedz rijās, nedz sendienu prievītēs…». Skaidrs, ka ne jau «banānenēs» vai smieklīgās matu tresēs gar muguru «pastāv tā sūtība, elpo tā būtība». Nepārprotama ir jauno aktieru Madaras Bores, Ilvas Centeres, Agneses Cīrules, Kaspara Aniņa, Romāna Bargā, Raimonda Celma, Arta Drozdova, Kārļa Reijera un Igora Šelegovska, režisora Valtera Sīļa un dramaturga Jāņa Baloža aizrautīgā vēlme iekāpt tajā aizgājušajā laikā. Tas uzpērk un aizrauj līdzi. Bet ko viņi aiz šīm «sendienu prievītēm» ir ieraudzījuši, par ko viņiem pašiem ir šis visumā ļoti parastais un līdzenais stāsts, man tā arī palika noslēpums. Vai tiešām tikai par kādu simpātisku latviešu rokgrupu, kurai bija lemts uzlēkt un norietēt «zem diviem karogiem»?
Iekāpt savā upē
Izrādes cēlieni diezgan krasi atšķiras. Pirmajā daļā ikvienam paredzēts spēlēt ikvienu, pēc izlozes iejūtoties kāda Jumpravas puiša tēlā, kamēr kāds cits aktieris padod papes plāksnīti ar uzrakstītu vārdu — Grāvers, Ulmanis, Grauba… Vismaz tā mums cenšas iestāstīt. Cits aiz cita viņi velk mugurā Aigara Grāvera spilgti sarkano žaketi, īsos brītiņos kaut ko pastāsta par katru no grupas puišiem, un kopā tas izskatās pēc tādas skolas gadu montāžas, kurā ir daudz aizrautības, savi jociņi un diezgan maz kopjēgas. Izrādes pirmā stunda ir visai irdena, un paliek daudz vietas savām domām. Par tik neseno pagātni, kas taču vēl ir tepat blakus, bet gandrīz jau neizstāstāma pat pašas bērniem. Un, pat ja izdotos izstāstīt, ko viņi tajā saklausītu?
It kā tur, uz skatuves, būtu uzbūvēta laika mašīna, taču, tajā iekāpuši, mēs katrs braucam pa atšķirīgu maršrutu un redzam dažādas ainavas. Manējās patiesībā nemaz neattiecas uz Jumpravu un tās stila meklējumiem, jo fanošana par grupu nekad nav sniegusies tālāk par izklaidīgu dungošanu «klusāk, brīdi klusāk — rozes zied». Laikam tāpēc arī uz izrādes varoņiem raudzījos nevis kā uz konkrētām personībām, bet drīzāk kā uz padomju cilvēkiem vulgaris, kā… uz sevi pašu. Pēkšņi atkal sajūtot, cik vārīga bija iziešana ārpasaulē, cik daudz naivu ilūziju plīsa kā baloniņi, cik liela bija vilšanās, uzzinot, ka tas, ko ilgojāmies redzēt, dzirdēt, zināt, vienmēr nemaz nebija tīrs zelts.
Par to, ka pārējiem ainavas un personas bija pavisam citas, liecināja smiekli skatītāju zālē — tie uzšvirkstēja perēkļveidīgi, kādai laika vai domubiedru grupai atminoties kaut ko sev nozīmīgu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.