Viss pārējais ir klusums • IR.lv

Viss pārējais ir klusums

No kreisās: Klaudija lomā Kārlis Freimanis, Hamlets — Mārtiņš Meiers, Ģertrūde — Ieva Puķe. Foto — Mārtiņš Vilkārsis
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Valmieras teātra izrāde Hamlets — moderns tulkojums un laikmetīgas sāpes

Klišeja, protams, bet — dāņu princis Hamlets ir allaž laikmetīgs un katrai paaudzei savs. Vai režisores Indras Rogas Valmieras Drāmas teātrī iestudētais Hamlets iemieso vienīgo iespējamo versiju par 21. gadsimta otro desmitgadi? Jautājums atklāts. Taču nevar noliegt — Mārtiņa Meiera personā pašreizējie divdesmitgadnieki un trīsdesmitgadnieki tikuši ne tikai pie laikmetīga, bet arī pārsteidzoši «savējā» Hamleta.

Cerībā, ka Šekspīra slavenās lugas sižetu atstāstīt nevajag (ja nu kļūdos — internets ir uzziņu literatūras pilns), teikšu uzreiz: lai arī izrādei ir potenciāls uzrunāt plašu (tajā skaitā jauniešu) auditoriju, interesantāka tā šķitīs tiem, kuru pieredzē šis nav pirmais Hamlets. Jo vienā no visvairāk iestudētajām lugām pasaules vēsturē režisorei Indrai Rogai izdevies uztaustīt svaigas interpretācijas iespējas.

Lielā mērā te jāpateicas režisores un Mārtiņa Meiera veidotajam, kā programmiņā teikts, tulkojumam. «Tulkot Šekspīru» gan skan šausmīgi lecīgi, un, paldies dieviem, tas arī nav darīts. Izrādes teksts drīzāk veidots no klasiskā tulkojuma fragmentiem, ko papildina popkultūras citātu iespraudumi, un Šekspīra lugas samudžinātākās vietas pārstāstītas mūsdienu leksikā. Līdzīgu pieeju izmantojis arī izrādes scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, kas miksējuši klišejas par to, kā jāizskatās Šekspīra iestudējumam, un laikmetīgās realitātes zīmes. Ja vēl ņem vērā, ka režisore izrādi papildinājusi ar mīma Jāņa Krekļa intermēdijām un negaidīti konceptuāli izspēlē peļu slazda jeb «izrāde izrādē» tēmu (pārsteigumu nebojāšu, bet — ļoti asprātīgi), skaidrs, ka Valmieras Hamlets stāsta arī par teātri un ne tikai to, kuru spēlē lugas tēli.

«Tulkojuma» jeb modernizēšanas pieeja šoreiz ir mērķtiecīga. Jūtīgi uztvertas Šekspīra lugā divdomīgi formulētās vietas un bez šaubīšanās izvēlētas nozīmes, kas oriģinālā iezīmētas, bet mājienu veidā. Tādu Ofēliju kā Elīnas Hanzenas varone Latvijas teātris, piemēram, vēl nav redzējis. Ģimenes pārlieku lutinātais skuķis iestudējuma pirmajā daļā kaprīzējas uz vella paraušanu, diriģējot gan pļāpīgo tēvu (Poloniju aktieris Tālivaldis Lasmanis spēlē, pārspīlētā groteskā izspīlējot naivu muļķību), gan lecīgo brāli (Laerta lomā Kārlis Arnolds Avots), un jau priekšlaikus iztēlē izbauda, kā satrauks un kairinās Hamletu, kam pret koķeto daiļavu ir siltas jūtas. Savukārt otrajā cēlienā režisore priekšplānā izvirza varones pieredzi — seksuālā spriedze, kas viņas vājprāta monologā režisorus reizēm mulsina, šoreiz ir risināta bez svētulīgas pietātes. Šai Ofēlijai nepārprotami ir bijis romāns ar karali Klaudiju (Kārlis Freimanis), un tieši pārkāptie solījumi izspīlē situācijas cinismu, liekot viņai pārkāpt robežu starp šo un citu pasauli. Fakts, starp citu, nepaliek Hamleta mātes un Klaudija sievas Ģertrūdes (Ieva Puķe) nepamanīts, un tas savukārt ienes viņas varones izvēlē starp vīru un dēlu jaunas, ne gluži uz grēku nožēlu vērstas notis. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu