Dažu stundu laikā ugunsnelaime šonedēļ izpostīja Parīzes Dievmātes katedrāli — pasaules kultūras ikonu ar 800 gadu vēsturi. Prātam grūti pārlēkt milzīgo plaisu starp šīm divām laika vienībām — gadu simtiem loloto uguns pārvērš pelnos acumirklī.
Tas, ka cilvēce iemācījusies aizlidot uz Mēnesi, izgudrojusi internetu un atšifrējusi savu genomu, īsti nepalīdz mežonīgas stihijas priekšā, kad esam gandrīz tikpat bezspēcīgi kā jebkad agrāk. Tikai mums ir arvien vairāk, ko zaudēt, ja esam arvien vairāk radījuši. Postošais spēks bez žēlastības atgādina — viss mūsu celtais ir trausls un gaistošs, pat ja izskatās varens un pārlaicīgs.
Ironiski, bet katedrālei, kas pārcietusi revolūcijas un karus, liktenīgas izrādījušās tieši cilvēku rūpes — remonts, kura laikā kāds acīmredzot nav savu darbu darījis pamatīgi. Izmeklēšanai vēl jāpēta aizdegšanās iemesls, bet ļoti iespējams, ka šī nelaime būs liecība tam, cik milzīga var būt pat sīkas kļūdas vai nevērības cena. Līdzīgi kā tepat Rīgā pirms dažiem gadiem nepamanīta dzirkstele izpostīja mūsu pili.
Skatoties baisos kadrus no Parīzes, bija grūti valdīt asaras, tāpēc mierinājumam uzmeklēju savā telefonā pirms dažiem gadiem uzņemtos attēlus ar skaistajām vitrāžām — domās atgriezos majestātiskajā katedrāles puskrēslā, lūdzēju un neticīgo zumošajā plūsmā, kas iedzīvināja senos mūrus. Ļoti žēl tagad skatīt sakusušās svina stīgas, izbirušās vitrāžu acis, jo tās vēsta — seno vērtību nekad nevarēs atgūt, pat ja varēs restaurēt. Pasaulē slavenākās katedrāles krāsmatas ir atgādinājums, ka varam zaudēt visu, kam neveltām patiesas rūpes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.