Kazas liecinieki • IR.lv

Kazas liecinieki

Viena no filmas varonēm — režisore Māra Ķimele 60. gados. Foto — Māra Brašmane
Sonora Broka, žurnāla Ir kinokritiķe

Vērienīgs atskats uz 60. gadu Rīgas bohēmas epicentru

No leģendārās padomjlaiku kafejnīcas Vaļņu ielā, kas kafijas automātam Casino par godu bija iesaukta par Kazu un kurā 60. gados pulcējās brīvdomātāji dzejnieki, mūziķi, mākslinieki un arī ekscentriski dīkdieņi, nav saglabājies neviens kinokadrs. Radošas dīkdienības ainiņas varam redzēt tikai Māras Brašmanes un citu līdzgaitnieku fotogrāfijās, Maijas Tabakas gleznās, kā arī veidot savu redzējumu no aculiecinieku atmiņām. Domubiedri, kurus vienoja ītlu mūzika, pantomīmas ansambļi, Maskavas kinofestivāla apmeklējumi, ceļojumi uz Kaukāzu, vēlreiz sapulcināti Laimas Žurginas dokumentālajā filmā Kaza kāpa debesīs. 

Pirms preses seansa režisore minēja, ka sevi pieskaita pie «vecā jaunā viļņa» — līdzās Hercam Frankam, Ivaram Seleckim, Aivaram Freimanim, Uldim Braunam, poētiskā dokumentālā kino veidotājiem, kas pagājušā gadsimta 60. gados vēstīja tik daudzslāņainā kino valodā, ka šķiet, viņiem būtu pa spēkam notvert to brīvo garu, kas valdīja leģendārajā Vaļņu ielas kafejnīcā. Laima Žurgina, veidojot filmu par «kazistiem» — saviem laikabiedriem, draugiem un paziņām, izvairījusies no inscenētām epizodēm, tās aizstājot ar daudzu gadu garumā veiktām videointervijām, fotomateriāliem, televīzijas un kino hronikām. 

Filmas uzbūve seko hronoloģiskam principam, sākot no Otrā pasaules kara beigām, kad dzima vairums filmas varoņu, līdz pat nesenam laikam, kad režisore veikusi pēdējās intervijas. Paralēli secīgam stāstījumam par Kazas sabiedrības transformācijām no 60. gadu sākuma līdz tās īslaicīgai atdzimšanai deviņdesmitajos, ik pa laikam kontekstam tiek iemesta arī kāda atsauce uz nozīmīgiem politiskiem notikumiem pasaulē. Dažās epizodēs izmantots mulsinošs paņēmiens — intervējamā teiktais ilustrēts ar pēc neskaidriem atlases kritērijiem izvēlētu vizuālo materiālu, piemēram, fotogrāfiju sērijām, ko paskaidro titri «Latvijas jauno literātu paaudze» un «Latvijas kinematogrāfistu un mūziķu jaunā paaudze». 

Kādā intervijā Laima Žurgina stāsta, ka bijusi īstais cilvēks, kam šāda filma jāveido, jo viņa «pazīst drēbi». Tomēr šķiet, ka tas ir arī filmas zaudējums. Ilgi un rūpīgi vāktais materiāls izspēlējis ar režisori nelāgu joku. Emocionālā piesaiste mazinājusi spēju montāžas procesā palūkoties uz savākto materiālu distancēti. Skatītājs ir liecinieks garām, neobligātām epizodēm — izstāžu atklāšanām, deju vakariem. Arī interviju nevienmērīgums nenāk par labu tempam un vēstījuma skaidrībai — dažubrīd tās ir kodolīgas, spilgtas atmiņu ainas, dažubrīd — kā nefokusēta pašrefleksija. Apcerīgā noskaņa, kā arī uzstādījums — esam laikabiedri, visu lielos vilcienos taču zinām un saprotam — būs saistoši filmas varoņu vienaudžiem, bet diez vai uzrunās jaunākus cilvēkus. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu