Starp sapni un «feiko» realitāti • IR.lv

Starp sapni un «feiko» realitāti

Seši aktieri — Inga Tropa (no kreisās), Andris Keišs, Jevgeņijs Isajevs, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš un Guna Zariņa ir izrādes līdzautori. Foto — Jānis Deinats
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

JRT izrāde Vēstures izpētes komisija nepiepilda nekādas gaidas. Autoriem ir pašiem savi stāsti un mērķi

Pēc piecarpus stundu izrādes ir pārgurums un izmisums, par daudz visa kā: nav piepildījies nekas, ko gaidīju (zinādama, ka iepriekš sadomāties nav vērts); ir vājprātīgi daudz neklasificējamas informācijas, kurā kopā jaucas sen pazīstamais ar labi aizmirsto un to, ko saprast vienkārši vairs nav spēka; ir bijušas zīmes, ko negribas atšifrēt, jo tad nebūs vērts dzīvot, un smiešanās par patiesībā taču traģiskām lietām. Izrāde «atnāk» lēnām. Kādā brīdī mozaīkas gabaliņi izrādās sakrituši pavisam negaidītā zīmējumā.

Padomju latviešu mīlestība

Alvja Hermaņa, Margaritas Ziedas un sešu aktieru — Gunas Zariņas, Ingas Tropas, Andra Keiša, Viļa Daudziņa, Kaspara Znotiņa un Jevgeņija Isajeva — kopdarbs Vēstures izpētes komisija, tāpat kā daudzi JRT kolektīvi tapušie iestudējumi, ir būvēts ļoti nesarežģīti: tas sākas ar rotaļu Kas dārzā, kas dārzā?, turpinās ar vienu lekciju un daudzām etīdēm, kuras caurvij trīs muzikālie motīvi — Raimonda Paula Mēmā dziesma, Varēja būt, bet nebij un Skota Makenzija San Francisco. Nekā sarežģīta nav arī tekstā. Sarežģīts ir zemteksts. Sen neatceros redzējusi izrādi, kur tieši tam būtu izšķirošā nozīme.  

Princips ir labi zināms — latvieši stāsta par sevi. Tikai šoreiz tie ir padomju latvieši, bet viņu stāsti ir par jūtām pret čeku. Arī intonācija ir pazīstama — tā pati Latviešu mīlestības vieglā pašironija, nevienu nenosodot, bet pieņemot, kāds nu tas cilvēciņš ir. Deminutīvs ir no svara, jo nav te varoņu, ir neskaitāmi dīvainīši, kuri tiek pāri slieksnim «tev nebūs par savu tuvāko ziņot» katrs savā veidā. 

Kāds no Gunas Zariņas tēliem — sieviete ar ģimeni — pārkāpj to slieksni un nokrīt bezsamaņā. Toties cita viņas spēlēta būtne — baltā lauku sirmmāmiņa — ierodas pati, lai no visas sirds, acīm labestībā starojot, pieprasītu bargāku sodu kaimiņam, «neizsūtīto budžu dēlam», kurš salauzis kolhoza traktoru. Andra Keiša «rabotjaga» dzēruma delīrijā iebļauj elektriskajā tējkannā savu nožēlu par skaidrākā prātā izteiktām ķecerībām. Jevgeņija Isajeva garā vājais ziņotājs, «duršlāgu» zem pižika pavilcis, lai pasargātos no naidnieku starojuma, pilnmēnesī nāk virsū čekistiem kā mella nakts. Ingas Tropas intermeitene dara savu darbiņu gan varietē dejotājas pieticīgajos spīguļos, gan Dziesmusvētku Nīcas sagšā tērpta. Pie skaidra saprāta te ir tikai Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa tēlotie čekas darbinieki — intelektuāļi ar psiholoģijas (un ne tikai) zināšanām, drusku noguruši un pilnīgi pārliecināti par sava darba nozīmību. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu