Dzīves žanrs ir traģikomēdija — tā intervijā saka režisors Alvis Hermanis, kurš spēju pārvērpt cilvēcisku kaislību un traumu murskuli jēgpilnā stāstā apliecinājis jau daudzkārt. Tagad režisors ar JRT aktieriem radījis Vēstures izpētes komisiju, ierokoties publiskotajos «čekas maisos» un nonākot pie tādiem secinājumiem par totalitārisma pagātni, kas izpētes pamatīguma un iedarbīguma ziņā tālu pārspēj īstās vēsturnieku komisijas veikumu.
Gara kā padomju okupācija, izrāde ved cauri dažādām emocijām, bet paliekošākā izjūta vismaz man bija gandrīz fizisks nelabums, ļoti konkrēts riebums pret trulu varu, kas salauž cilvēka brīvo gribu.
Noskaties šo izrādi un pārdomā, ko tu vari darīt, lai šāds vājprāts nekad vairs nebūtu jāpiedzīvo — nu, vismaz mūsu dzīvē, mūsu Latvijā. Protams, velns slēpjas detaļās. Nav jāgaida tanki, zaļie vīriņi vai «valodas referendums», lai ieslēgtu veselo saprātu un brīva cilvēka pašsaglabāšanās instinktu. Gandrīz ik dienu mēs izdarām izvēles, kas vai nu paplašina, vai sašaurina brīvības telpu un mūsu nācijas drošību.
Piemēri ir tepat. Lēmums par Rīgas mēra atstādināšanu vēsta domei un sabiedrībai, ka tiesiskā valstī tikai ar vēlētāju masas piekukuļošanu vien nevar bezgalīgi turpināt stāvēt silē ar visām četrām. Nupat žurnālistu cunfte skaļi un skaidri iestājās pret nekaunīgo NEPLP lēmumu LTV vadību uzticēt likumam neatbilstošam kandidātam — solidaritāte un drosme ir spēks!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.