Uzaugusi Vācijā. Pēc studijām divus gadus nodzīvojusi Šveicē, Anna Zolte (27) vienmēr zināja, ka savu ģimeni grib veidot Latvijā. Šurp viņa pārcēlās pirms pieciem gadiem, bet maijā kopā ar vīru Sandi svinēs pirmo kāzu jubileju
Anna smaidīga nāk pretī pa Baldones estrādes kāpnēm, un skaistā pavasara diena lieliski iezīmē fonu viņas sacītajam — mājas vienmēr bijušas Latvijā. Apkārt estrādei šalko mežs, un uz skatuves spēlējas vietējo bērnu bariņš. Baldone ir vieta, kas Annai saistās ar bērnību. Te dzīvo viņas vecmāmiņa un mammas māsa ar ģimeni. Lai gan ikdiena rit Rīgā, brīvdienās Anna ar Sandi te labprāt brauc un kādreiz arī savus bērnus gribētu audzināt līdzīgā vietā — lai viņi var pieredzēt brīvību, piedzīvot dabas klātbūtni un vienkārši dauzīties.
Vācijā, kur joprojām mīt Annas mamma, viss ir citādi — cilvēki dzīvo daudz ciešāk, mājas sabūvētas cita pie citas, vāciešiem tik raksturīgā perfektā kārtība un punktualitāte valda ne tikai apkārtējā vidē, bet arī uzvedībā un attiecībās. Vairāk nekā desmit gadus tur nodzīvojusi, arī Anna ir pārņēmusi daudzas no šīm īpašībām, un vāciskā mentalitāte kļuvusi par daļu no pašas personības, taču bērnība Baldones mežos sauca atpakaļ. «Iespējams, tāpēc, ka toreiz man nebija iespējas izvēlēties. Neesmu dusmīga uz mammu, mūsu dzīve Vācijā bija laba, bet man gribējās mājās,» saka Anna.
Tāda pati meitenīte
2001. gadā aizbraukt no Latvijas nebija viņas lēmums. Mamma iepazinās vācieti un nolēma kopā ar meitiņu pārcelties uz dzīvi pie viņa. Annai bija deviņi gadi. «Pirmās divas klases pabeidzu Rīgā, trešajā klasē mācījos te, Baldonē, jo mamma jau bija aizbraukusi uz Vāciju, bet ceturtajā klasē sāku iet tur.»
Kad Anna ieradās Šteinvēdelē, nelielā ciemā netālu no Hannoveres, nebija vēl beidzies vasaras brīvlaiks. Kaimiņu bērni, padzirdējuši, ka atbraukusi jauna meitenīte, gribēja iepazīties. Ar viņiem spēlējoties, Anna sāka mācīties vācu valodu. «Sākumā neko nesapratu. Nulle!» Taču līdz skolas sākumam šo to bija apguvusi. Pirmajā skolas dienā visi bērni sasēdināti aplī, un, kad skolotāja iepazīstināja ar Annu, klasesbiedri bija pārsteigti. «Viņi bija iedomājušies, ka izskatīšos citādi. Ar tumšāku ādas krāsu, atšķiršos. Bet es biju tāda pati kā viņi, tikai nerunāju viņu valodā.» Pagāja vēl daži mēneši, līdz Anna varēja brīvi sarunāties.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.