Skaistums, kas sāp • IR.lv

Skaistums, kas sāp

2
Inguna Daukste-Silasproģe. Foto — Ieva Salmane
Gunita Nagle

Lai saglabātu latviešu intelektuālo spēku, Latvijas Centrālā padome Otrā pasaules kara izskaņā organizēja bēgļu laivas, kurās literāti, zinātnieki, mākslinieki pārcēlās uz Zviedriju. Kādas pašizpausmes iespējas latviešu intelektuāļiem bija emigrācijā — to pētījusi literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe 

Otrā pasaules kara izskaņā Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salna, sadarbojoties ar zviedru un amerikāņu slepenajiem dienestiem, organizēja nelegālus latviešu bēgļu braucienus pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. 4559 — tik daudz cilvēku reģistrēti Zviedru—latviešu palīdzības komitejas bēgļu sarakstos. Tas ir daudz mazāk, nekā bija bēgļu nometnēs Vācijā, kur nonāca vairāk nekā 100 tūkstoši latviešu. 

Taču laivas uz Zviedriju palīdzēja organizēt Latvijas Centrālā padome, un tās aktīvisti mērķtiecīgi gādāja, lai otrpus Baltijas jūrai nokļūtu latviešu zinātnieki, mākslinieki, literāti. Bīstamajā jūras ceļā bija devušies literāti Kārlis Skalbe, Jānis Grīns, Mārtiņš Zīverts, Lija Kronberga, Ingrīda Vīksna, Fricis Dziesma, Veronika Strēlerte, Andrejs Eglītis, Andrejs Johansons, zinātnieki Kārlis Straubergs, Arnolds Aizsilnieks, Kārlis Draviņš un Velta Rūķe-Draviņa, mākslinieks Niklāvs Strunke, dziedātājs Mariss Vētra, Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētāja Konstantīna Čakstes sieva un bērni, padomes aktīviste Valentīne Lasmane, otrā Latvijas Valsts prezidenta Gustava Zemgala dēls Pauls. 

Gandrīz visi kāpa laivās kopā ar ģimeni, ar maziem bērniem. Pēdējā bēgļu laiva no Kurzemes ar 17 bēgļiem, kuru vidū bija rakstnieks Dzintars Sodums, Gotlandē piestāja 1945. gada 17. maijā.  

Kas ar cilvēkiem notika pēc tam, kad viņi bija izkāpuši Gotlandē un izdzēruši zviedru pasniegto kakao? Vai zinātniekiem bija iespējams turpināt pētījumus, vai literāti varēja nodoties rakstniecībai un dzejošanai? Uz šiem jautājumiem apjomīgā pētījumā atbildes meklējusi literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe. «Emocionāli smagi,» atzīst literatūrzinātniece. Dzejniece Veronika Strēlerte atmiņās rakstījusi: «Kad mūsu acis pirmoreiz apjauda ūdeņu un klinšu zemes savdabīgo siluetu, mēs nopūtāmies: «Cik skaisti!» Bet pagāja dienas, un šis skaistums sāka sāpēt.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu