Kailas līgavas krūtis?! Ieskatoties bildē vērīgāk, kļūst skaidrs, ka tas ir manekens, no kura vedējmāte ņem nost līgavas kleitu. «Man tas manekens iepatikās uzreiz,» atceras Rolfs Vendiņš, kurš nupat ieguvis labākā kāzu fotogrāfa titulu. Viņš saņēma augstāko novērtējumu no kopumā 73 dalībnieku iesūtītajiem 1087 darbiem Latvija Kāzu fotogrāfu asociācijas konkursā. Viena no Rolfa bildēm tapusi pie baznīcas Lielvārdē pagājušajā vasarā — tajā redzama līgava, kura pacēlusi kleitu augšup, jo ārā līst. Tēvs virs viņas galvas tur lietussargu. «Latviešu līgavas radušas pie mainīgajiem laika apstākļiem, un parasti bagāžniekā ir lietussargs un maiņas apavi. Tāpat kā man,» saka Rolfs. Kāda cita godalgotā bilde ir ar atspulgu automašīnā, kurā nedaudz redzams pats fotogrāfs un līgava, taču Rolfam būtiskākais šķiet tas, ka uzvarējis specbalvā Labākais kāzu stāsts — viena jaunā pāra kāzu diena fotogrāfijās.
«Kāzas es bildēju kā reportāžas, man nepatīk nekas inscenēts un pozēts,» stāsta Rolfs. Pirms gadiem divdesmit kāzu foto saistījās ar kopbildi salonā, bet līdz ar digitālo kameru attīstību fotogrāfa darbs kāzās kļuvis krietni nozīmīgāks un ilgāks. Darbs sākas ar līgavas pošanos un beidzas mičošanā. «No visām četrpadsmit darba stundām tikai vienu veltu fotosesijai, pārējā laikā ķeru mirkļus,» stāsta fotogrāfs. Patlaban kāzas vairāk esot pakārtotas tam, lai taptu skaisti video un foto. «Lai labi izskatās. Dzīvojam taču Instagram laikmetā. Manuprāt, mierīgi varētu iztikt bez krāsainajiem dūmiem, un kāzas tāpat būtu foršas. Taču jaunie pāri ļoti seko tendencēm, un varu droši teikt, ka arī kāzu fotogrāfi,» saka Vendiņš.
Rolfs dzimis Alūksnē, un viņa vecāki ir muzikanti. Tātad kāzās dzīvojies kopš bērnības. Izstudējis augstskolā tiesību zinātni, viņš strādāja valsts iestādē. Nepatika. Pirms desmit gadiem paralēli ierēdņa darbam sāka bildēt kāzas, un iepatikās. «Lēnām iesūca. Spēru soli bezdibenī, pametu ierēdņa darbu,» Rolfs atceras brīdi pirms septiņiem gadiem. Līdz šim viņa dzīves ritms ir pamatīgi nostrādāt no maija līdz septembrim un ziemā uzspodrināt fotografēšanas prasmes, sekot tendencēm un bildēt pasākumus. «Man ir trīs bērni, tātad ir, ko darīt: vedu uz dārziņu un esmu kopā, kad slimo.»
Dažus mācītājus Rolfs redz reizi mēnesī, un viņu teikto jau zina no galvas, taču tas negarlaiko. Arī jaunā pāra sveikšana ne, lai arī reizēm viesu ir ap 80 un darbība ilgst ap pusstundu. Rolfs to dēvē par meditatīvu procesu. «Kāzas — tas ir mans. Ļoti patīk ķert kadru. Jūtos kā tāds mednieks vai makšķernieks. Tāds «draivs»!» Pats var fotografēt, kā vēlas, neviens nesaka priekšā, kas un kā jādara. Pats sev saimnieks. Jo ilgāk Rolfs bildē, jo prasīgāks pret sevi kļūst. «Nav jēgas, ja nedari ar pilnu atdevi un mīlestību. Tad arī bilde nebūs laba.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.