Gata Šmita filma 1906 — Latvijas simtgades programmas noslēdzošā eksplozija
Nevarētu iedomāties labāku izskaņu Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Nupat vēl svinējām animācijas filmas par mūsdienu Maskačku Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi pirmizrādi. Savukārt ar pēdējo programmas filmu — Gata Šmita 1906 — atgriežamies vairāk nekā simt gadus tālā pagātnē, kad Rīgā darbojās nevis suņu, bet sociāldemokrātu kaujinieku grupējumi.
1906 ir valdzinošs ceļojums laikā. Skrupulozā pagātnes restaurācija veikta, nedomājot par to, cik no rūpīgi izstrādātās filmas pasaules iekļūs kadrā. Vēsturiskajai precizitātei kostīmos pievērsta tik liela uzmanība, ka skatītāju jau sāk nodarbināt Belle Époque perioda etiķetes jautājumi — vai dāmai būtu jānovelk cimds, paņemot šampanieša glāzi, un vai kungam pieklājas paturēt galvā cepuri, ēdot eklērus kafejnīcā. Bet lai diskusija par etiķeti un manierēm paliek citai reizei.
Gatis Šmits atgriezies pie pilnmetrāžas filmas režijas pēc nepilnu desmit gadu pauzes — viņa iepriekšējā filma Seržanta Lapiņa atgriešanās tika pirmizrādīta 2010. gadā. Jaunā lente 1906 pievēršas vēsturei — laikposmam pēc trauksmainajiem 1905. gada notikumiem, kad slepenpolicija jau tikpat kā pilnībā apslāpējusi sociāldemokrātu nemierus. Filmas varoņi ir pavisam neliels grupējums, kurus vieno kopēji ideāli, bet viņi palikuši bez finanšu līdzekļiem un munīcijas, tādēļ plāno uzbrukumu rūpnīcas kasei. Dzeltenās ķieģeļu ēkas, šaurās pagalmu ejas, lietainie jumti, uz kuriem norisinās viena no spraigākajām filmas pakaļdzīšanās epizodēm, kā arī kases laupīšana — filmu novērtēs vesternu cienītāji, Šerloka Holmsa un steampunk fani.
Godam ir veikts sarežģītais uzdevums — pārnest uz ekrāna kādreizējo teātra iestudējumu (scenārija pamatā ir Ingas Rozentāles luga 1906. Trakāk vēl kā piektā gadā, ko Gatis Šmits iestudēja Nacionālajā teātrī 2009. gadā). Tomēr brīžiem varoņi par daudz izskaidro savas darbības, lietas apstākļus, piedzīvoto, laupot iespēju to pavēstīt kinovalodā. Lai gan 1906 pozicionē kā krimināldrāmu, ne mazāk interesanta attīstās paralēlā — romantiskā — filmas līnija, kad kaujinieku grupējumam pievienojas daiļā sufražiste Violeta. Filma iešūpojas lēnām, daudz uzmanības veltot personāžu un vides izzīmēšanai. Tās tempam un montāžai — ļoti pareiziem, bet brīžiem pārlieku mierpilniem, būtu nācis par labu kāds galvu reibinošs kūlenis. Tādēļ jo negaidītāks ir spriedzes kāpinājums jau pēc ainas fabrikas kasē, ko sākotnēji uztveram kā filmas kulmināciju, — seko nervus kutinoši notikumi ar maskēšanās, ķīlnieku sagrābšanas un pakaļdzīšanās elementiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.