Nacionālā teātra izrādi Par tēviem var ieteikt divu iemeslu dēļ — lai izsmietos, bet pēcāk padomātu
Elmāra Seņkova iestudējums Par tēviem sākas lēni. Scenogrāfs Kristaps Kramiņš Nacionālā teātra Aktierzālē iebūvējis skārda garāžu, piepildot to ar darbagaldiem, saimniecībā nenoderīgiem priekšmetiem un citādu hlamu. Tā ir stereotipiska veču pasaule, kurā cits pakaļ citam iepeld un sāk to apdzīvot vesela kohorta «tēvu» — Ainārs Ančevskis, Juris Hiršs, Ivars Kļavinskis, Egils Melbārdis, Igors Šelegovskis, Reinis Suhanovs, Valters Sīlis. Visi viņi ģērbti džinsos un rūtainos kreklos — uniformā, kuras komiskais skats neviļus rada sajūtu, ka tēvi nav vīrieši vai personības, bet kaut kas mazāk. It kā viens tēls būtu sašķīdis gabaliņos, lai parādītu, no kā mīcīts.
Seņkova izrāde tēmu rāda negaidītā, tas ir — drūmā gaismā. Izrādes dramaturģija ir režisora un aktieru kopdarbs — tā ir fantāzija par viņu pašu tēviem, atmiņu un etīžu kolāža, un, ja tajā ir daļa dokumentalitātes, tad jāsaka: viņu bērnība izskatās draņķīgi. Tēvi, kuru tēlos iemiesojas aktieri, ir smieklīgas un nožēlojamas būtnes. Visi zaudējuši ģimenes (tāpēc arī eksistē garāžā), visi — alkoholiķi, katrs aizraujas ar savu dīvaino hobiju, sākot ar urīna terapiju, beidzot ar komiskiem sapņiem par jauniem mīlas piedzīvojumiem. Mākslinieku skatienā, vērojot un vērtējot tēvu vientuļo eksistenci, vīd cinisks smīns. Nav slikti — vietām etīdes ir asprātīgas, jūtams arī, ka aktieriem groteskajās lomās patīk izspēlēties. Tomēr izrāde velkas un ar savu vienveidību drīz sāk garlaikot. Tāpēc nebūs, domāju, lieki mudināt skatītāju pēc starpbrīža tomēr teātri nepamest – jo seko otrā daļa, noskaņās un arī stilistiskā gluži atšķirīga.
Otrais cēliens, ja arī savu viedokli par tēviem nemaina, tad vismaz ir svaigs un asprātīgs (dzirkstošs melnais humors Latvijas teātrī negadās nemaz tik bieži) darbs, kur joka konkrētībā iezogas neviennozīmīgums. Edgara Mākena mūzikā — īpaši jau dzīvespriecīgajā dziesmiņā, kas Ingunas Jansones vārdos ietērpusi dēlu ideālās bērnības ainu, kad tēvi plosto (lasi: nav mājās), beidzot iestājies miers un ne no kā nav jābaidās. Vai traģikomiskajos DIY stila skečos, kur tēvi māca dēliem labāko, ko prot, — lētus ballīšu trikus vai to, ka nekad nevajag dzert vienam… Droši vien vajadzīgs drusku dzīves pieredzes, lai saprastu, kāda reāla elle slēpjas aiz šādām «rūpēm» un dzīvesprieka kabatām, un tas ir Par tēviem spēks — spēja černuhu rādīt tā, lai laimīgāku bērnību īpašniekiem aizkustinājumā nolītu pat pa asarai par to, cik mīlīgi dīvainīši, izrādās, var būt tēvi…
Tomēr interesantākais izrādes aspekts, manuprāt, slēpjas salīdzinājumā. Pirms apmēram desmit gadiem darbu par tēviem iestudēja arī Alvis Hermanis. Seņkovs to nevar nezināt, un, lai arī Tēvi no Par tēviem estētiski atšķiras krietni, iestudējumos ir arī virkne līdzību — dēlu pāriemiesošanās tēvos, pašu sacerētais, pieredzē balstītais dramaturģiskais materiāls, piemēram. Viena tēma, viens izejas punkts — dēli par tēviem. Un tieši tāpēc viena mākslinieka darbs liek otrā saskatīt to, ko bez salīdzinājuma ieraudzīt būtu grūtāk.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.