Suņi kā sabiedrības atspulgs

Veterinārārste un profesore Ilze Matīse-van Houtana gaida tiesas spriedumu Dogo lietā un salīdzina, kāda bijusi attieksme pret identisku suņu epidēmijas uzliesmojumu Latvijā un Austrālijā

Nelielā ciematā Pierīgā mani viesmīlīgi sagaida Sise un Dūmiņš. Suņuks Sise liek klēpī savu ķepu, it kā dodama sveicienu, bet melnais runcis Dūmiņš lepni izguļas uz galda, pie kura apsēžamies uz sarunu. Ģimenes mājā, kuru savām rokām būvē veterinārārstes Ilzes Matīses-van Houtanas vīrs, norunāts turēt ne vairāk kā vienu mājdzīvnieku uz katru cilvēku. Kaut kur pastaigā devies otrs kaķis, bet vienam draugam mājā vēl ir vieta, pasmaida divu bērnu māmiņa Ilze.

Žurnāla iznākšanas dienu, 14. martu, viņa gaida ar vieglu satraukumu. Tiesa šajā dienā gatavojas nolasīt spriedumu lietā, kura pēc uzņēmuma Tukuma Straume prasības ierosināta pret 17 veterinārārstiem, arī Ilzi. Kompānija prasa gandrīz pusmiljonu eiro lielu kompensāciju, apsūdzot veterinārārstus nomelnošanā. Tiesāšanās saistīta ar megaesophagus slimības epidēmiju — suņu barības vada dilatāciju jeb izplešanos, kā rezultātā suņi nespēja normāli norīt ēdienu. No 2014. gada aprīļa līdz 2016. gada augustam Latvijā tā tika diagnosticēta 250 suņiem. Turklāt tā ir tikai aisberga redzamā daļa, skaidro Ilze. Noteikti bija saimnieki, kas pēc palīdzības pie ārsta nemaz nevērsās. Un noteikti bija arī tādi, kuru suņiem slimības pazīmes bija tik drošas, ka speciālists nolēma neveikt rentgenu — šādi gadījumi statistikā neietilpst.

Lielu daļu saslimušo suņu vienoja lietotā pārtika — Dogo, ko ražo Tukuma Straume. Veterinārārsti par šo sakritību brīdināja sabiedrību, un tas viņiem beidzās ar tiesu darbiem. Tomēr klusēt par to nevarēja. Saslimušo dzīvnieku īpašnieku aptauja uzrādīja — sunim, kuram pārtikā dots tikai Dogo, risks saslimt ar megaesophagus bija 300 reižu lielāks nekā sunim, kam dota cita barība. Bet sunim, kam dots Dogo un vismaz 10% apmērā arī citas pārtikas piedevas, saslimšanas risks bija 80 reižu lielāks. «Tas joprojām ir milzīgs skaitlis. Jebkurš rādītājs virs četri būtu nozīmīgs,» komentē Ilze. Tagad bīstamās slimības epidēmiju izdevies apturēt, tā atgriezusies vēsturiski normālajā līmenī, aptuveni 10—15 saslimšanas gadījumu gadā. Diemžēl aptuveni ceturtā daļa no epidēmijā saslimušajiem suņiem ir miruši. Pārējie sadzīvo ar slimības atstātajām sekām, kas nozīmē pamatīgas dzīvesveida izmaiņas.

2017. un 2018. gadā šīs pašas slimības uzplaiksnījums satricināja arī Austrāliju, kur tolaik fiksēti aptuveni 200 suņu saslimšanas gadījumu. Ilze kā eksperte piesaistīta pētnieku darba grupā, kuru ASV izveidojis barības ražotājs Mars kopā ar Kalifornijas Universitāti. Eksperti meklē atbildes uz jautājumiem, kas jādara, lai šādas epidēmijas vairs nenotiktu, un kā mums jāuzvedas, ja tomēr ko tādu piedzīvojam. Arī Austrālijā slimos dzīvniekus vieno barības izvēle — kompānijas Mars ražotā Advance Dermocare. Tagad Ilzei ir iespējams salīdzināt Mars un Tukuma Straumes ļoti atšķirīgās reakcijas uz notikušo. Latvieši iesūdzēja tiesā veterinārārstus, kas par slimību cēla trauksmi, turpretim Mars iesaistījies slimības pētīšanā un zinātnisko konferenču rīkošanā. «Tā ir normāla un atbildīga rīcība,» Ilze neslēpj rūgtumu par to, cik ļoti šādas rīcības trūka Latvijas gadījumā. Ne tikai no uzņēmēja, arī no valsts iestāžu puses, kas, viņasprāt, uzvedās bezzobaini. Tukuma Straumes pārstāvji tiesā joprojām uzstāj, ka veterinārārsti veikuši apmelošanas kampaņu un rīkojušies savtīgās interesēs. «Es nespēju saprast, kā var tādu motīvu piedēvēt. Tas ir zemiski un ļoti aizvainojoši,» Ilze stāsta. Uzņēmējs apsūdz veterinārārstus negodīgā konkurencē. «Kādi konkurenti ir veterinārārsti barības ražotājam? Mēs neražojam barību. Viņi saka, ka esam izplatījuši apmelojošu informāciju, bet veterinārārstiem ir pienākums ziņot par to, ko viņi redz. Tas ir mūsu pienākums pret sabiedrību un dzīvnieku īpašniekiem,» sašutusi Ilze.