Ķīnas nomales ainava un mazs cilvēks tajā — Mo Jeņa stāsti par izdzīvošanu
Aizveries!* — šādu pseidonīmu Nobela prēmiju saņēmušais ķīniešu rakstnieks Mo Jeņs savulaik izvēlējās kā ironisku atsauci uz laikiem, kad vecāki savam pārlieku runīgajam dēlam bija likuši pie sirds nekur un nekad nepļāpāt lieku. Pagājušā gadsimta otrā puse (Mo Jeņs dzimis 1955. gadā) šādā nozīmē daudziem ir labi pazīstama un saprotama, tāpēc Jeņa satīriskais skats uz apsēstībām ar plānveida saimniekošanu un klanīšanos priekšnieku priekšā komunisma drudzī dzimušajiem ir pašsaprotams veids, kā pasmaidīt par režīmu. Par režīmu, kura īsto dabu mēs saprotam, sekas esam pieredzējuši, tāpēc atļaujamies pazoboties.
Mileniāļiem un vēlāk dzimušajiem, kā arī ārpus autoritārisma nometnēm laimīgi palikušajiem šāda rūgta pajokošanās var atgādināt muļķīgu flirtu ar nelabo. Tāpēc var saprast Rietumu literatūrkritiķu dusmīgos rūcienus pēc paziņojuma 2012. gada oktobrī, ka Nobela prēmiju literatūrā saņem Mo Jeņs, kurš nav ne disidents, ne valdošās varas kritiķis.
Kritiķi neizpratnē
«Kā būtu, ja Solžeņicins tā vietā, lai Gulagu atmaskotu, būtu mētājis par to jokus?» rakstā par Nobela prēmijas piešķiršanu Jeņam retoriski vaicāja ķīniešu literatūras eksperts profesors Perijs Links (Perry Link, The New York Review of Books). Viņam piebalsoja arī citi kritiķi un mākslinieki, to vidū Ajs Veivejs un Herta Millere, norādot, ka «sistēmas rakstnieks» Jeņs nudien nav labākais kandidāts no Ķīnas uz prestižāko apbalvojumu, ko var saņemt rakstnieks.
Oficiālā Pekina apbalvojumu sagaidīja ar urravām, prese daudzināja to par Ķīnas literatūras «uzplaukuma iemiesojumu», bet valdība solīja ieguldīt 100 miljonus dolāru, lai rakstnieka dzimto ciematu Šaņduņas provincē pārveidotu par Mo Jeņa kultūras pieredzes parku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.