Sirds vībotnēs

Senais japāņu dzīves princips ikigai mudina uzdot vissvarīgāko jautājumu: kā es gribu dzīvot savu dzīvi? Ko par to domā mūsdienu latvieši un japāņi?

Nosauciet vienu darbību, kuru veicot, zaudējat laika izjūtu, ēstgribu, saikni ar apkārtējo pasauli un vēlmi darīt ko citu! To darbību, no kuras neatsakāties, lai kas arī notiktu jūsu dzīvē. To, kura ir iemesls jūsu dzīvei. Šoreiz nevarēs atrunāties ar to, ka vienkārši reiz esat piedzimis. Arī ar pienākumiem pret citiem cilvēkiem cauri netiksit. Neaizbildinieties ar bērniem! Arī viņi nelīdzēs. Jautājuma būtība ir tās darbības meklējums, kas padara jūs laimīgu. Ja jums tāda nodarbe ir, varat svinēt tās esamību. Ja vēl nav, apsveicu! Jums priekšā ir interesants ceļš un vērtīga satikšanās! Šīs darbības meklējumos mūsu ceļvedis būs citu pieredze.

Ierosmi gūstu no japāņu jēdziena «ikigai». Tas apzīmē «iemeslu būt». Ikigai izpaužas konkrētā, praktiskā darbībā, kas dara cilvēku laimīgu un nosaka dzīves mērķi. To var dēvēt arī par dzīves kaislību. Par to lasu izdevniecības Zvaigzne ABC izdotajā grāmatā Ikigai. Ilgas un laimīgas dzīves noslēpumi no Japānas. Japānā dzīvojošais programmētājs Ektors Garsija un rakstnieks Fransesks Miraljess apraksta savus atklājumus sarunās ar Okinavas salas Ogimi ciema ilgdzīvotājiem — cilvēkiem, kuri tuvojas, ir sasnieguši vai pārsnieguši 100 gadu vecumu. Japāņi cenšas būt aktīvi līdz pat dzīves izskaņai, ēd veselīgi, iet pie ārsta, viņiem ir svarīga kopiena un ikigai. Autori uzskata, ka tieši šis izvēļu un attieksmju komplekts ir iemesls, kāpēc Japānā ir augstākie dzīves ilguma rādītāji pasaulē. Ilgdzīvotājus vieno sakārtots, mērens dzīvesveids, atturēšanās no mirkļa iegribu apmierināšanas un baudām (īpaši no neveselīgas pārtikas). Šie cilvēki saglabā pozitīvismu, pat sastopoties ar grūtībām, un viņi neapslāpē, nepatur sevī emocijas.

Bez rozā brillēm

Lai pārbaudītu, vai ikigai nav tikai vienas salas brīnums, uzmeklēju japāni Tengo Kuru. Viņš uzreiz saprot, par ko interesējos, un apstiprina, ka ikigai ir svarīgs jēdziens japāņu kultūrā. «Kad domājam par ikigai, mēs nonākam aci pret aci ar savu būtību. Ikigai ir tas, kas mēs patiesi esam,» viņš cerīgi iesāk, taču turpmākā saruna atvēsina spāņu rakstnieku silto sajūsmu. «Kolektīvā laime Japānā ir lielākā cieņā nekā individuālā. Ikigai ir aizvietots ar spiedienu būt labam sabiedrības loceklim. Sociālās gaidas mudina cilvēku cītīgi mācīties un daudz strādāt. Strādājošie, ziedojoties darbam, tam upurē arī privāto dzīvi. Šiem cilvēkiem ikigai nozīmē pēc iespējas ilgāku noturēšanos tajā sabiedrības grupā, kas atbilst kolektīvajām gaidām. Un, kad cilvēki aiziet pensijā, daudzi mokās, meklējot jaunus iemeslus dzīvei bez ierastā sociālā statusa. Vairāk par to, ko dara, viņiem rūp viņu uzņēmumu un universitāšu nosaukumi. Tas, protams, nav īstais ikigai.»

Sociālā spiediena dēļ Tengo par savu dzīvesveidu izvēlējies ceļošanu. Pēdējo 20 gadu laikā viņš daudzkārt mainījis dzīves valsti. Pašlaik atkal uz brīdi ir Japānā un no sociālā diktāta par pareizu dzīvi patveras, strādājot centrā cilvēkiem ar invaliditāti. Viņš uzskata, ka saskarsme ar ļaudīm, kas dzīvo ārpus vispārpieņemtajām normām, ir iedrošinājums brīvi domāt par paša dzīvi. Arī sabiedrību viņš raksturo pēc tās attieksmes pret invalīdiem. «Publiskā telpa, piemēram, parki, ir kļuvuši par klusām vietām. Tur nav klaigājošu, skraidelējošu bērnu, jo tuvējo namu iedzīvotāji sūdzas par troksni. Vecāki, izejot ārā ar bērniem invalīdiem, jūtas nervozi un vainīgi apkārtējo priekšā, jo citi nevēlas sev līdzās traucēkļus. Šādas sabiedrības acīs veci cilvēki un cilvēki ar invaliditāti ir nasta, kas neko nedod kolektīvajai laimei. Šādā spiedienā daudzi neapzināti atsakās no sava individuālā ikigai, mēģinot to aizvietot ar sabiedrības gaidām. Katru gadu daudzi bērni un jaunieši izdara pašnāvību, jo japāņu skolas māca šauru vērtību loku: būt skolotāja mīlulim, netraucēt citiem, pelnīt labas atzīmes, izpatikt. Tāpēc daudzi bērni nejūtas gana labi. Pamazām vārds «ikigai» kļūst aizvien tālāks,» secina Tengo.