Uz Purvīša balvu, lielāko atzinību Latvijas vizuālajā mākslā, pretendē astoņi mākslinieki un apvienības. Piedāvājam ieskatīties aizkulisēs — telpās, kur tie tapuši. Viesojāmies pie trim balvas kandidātiem — gleznotāja Ērika Apaļā, grafiķa Pauļa Liepas un jauno mediju māksliniekiem Rasas un Raita Šmitiem
Process priekšplānā
Pirms diviem gadiem Jauno mediju kultūras centra RIXC galerijā Lenču ielā notika pirmā izstāde. Līdz tam darbojušies gan Spīķeros, gan 11. novembra krastmalā, mākslinieki Rasa un Raitis Šmiti savas perfektās telpas atrada klusajā centrā. «Esam veiksmīgi trāpījuši! Vienmēr liekas, ka vietas varētu būt vairāk, bet galvenais, ka telpas tiek lietderīgi izmantotas,» priecājas Rasa. Arī lieli pārbūves darbi nav bijuši nepieciešami, tikai ielikts jauns segums, jo, pēc Raita domām, laba grīda ir kvalitatīvas telpas pamatlikums, un pārkrāsotas sienas.
Salīdzinoši svaigās telpas izveidotas divos līmeņos — pirmajā atrodas galerija izstādēm un pasākumiem, dziļāk — Šmitu darba vieta, «pa pusei studija, pa pusei laboratorija eksperimentiem». Blakus — arī rezidenču dzīvoklītis, kur jau uzturējušies dāņu un vācu mākslinieki. «Man liekas perfekti, ka ir divas zonas — publiskā, kur vienmēr notiek kaut kāda aprite un ir iespēja izstādīties jauniem māksliniekiem, un mūsējā. Visu laiku ir kaut kas, ko redzēt, saskarsme ar apmeklētājiem. Par mūziku arī nav jādomā, jo katra otrā izstāde ir ar skaņu,» stāsta Raitis. Kopš darbības pirmsākumiem Šmiti ir bijuši atvērti komunikācijai un labprāt skaidro arī savus darbus, kas vienkāršam vērotājam var šķist visai sarežģīti. «Nereti pie idejām strādājam vairākus gadus, tāpēc vienmēr esam uzsvēruši, ka tieši process ir svarīgākais. Darbi, ko ik pa laikam izrādām, ir kā šķērsgriezums šim procesam,» saka Raitis. Arī Purvīša balvai nominētā izstāde Mikropasauļu svārstības ir rezultāts ilgstošam pētījumam par purviem. Dabas un tehnoloģiju sintēze Šmitu darbiem ir raksturīga, tāpēc jautāju, kur viņi pavada vairāk laika — izpētes darbos ārā vai strādājot studijā? Izrādās, laiku dabā var pavadīt arī neklātienē. Piemēram, ārtelpās izstādītās baktēriju baterijas Biotricity attīstībai mākslinieki sekoja līdzi tīmekļkamerā un apstrādāja reālajā laikā ienākošos datus.
«Mēs parasti sekojam līdzi visam jaunajam un skatāmies, kā tas adaptējas mākslā. Šobrīd mūs interesē tehnoekoloģijas, daudzas interpretācijas taisām virtuālajā realitātē vai drukājam datus ar 3D printeri. Tehnoloģijas gan nepārtraukti mainās, tāpēc mums nav ārkārtīgi daudz tehnikas,» studiju izrāda Rasa. Vēl šis tas, piemēram, prāva veco CTR monitoru «kompānija dažādos izmēros», glabājas noliktavā. Veselu studijas sienu aizņem Šmitu bibliotēka, kuru nāk izmantot studenti. Vaicāti, vai ir kas tāds, ko savā vidē gribētu uzlabot, mākslinieki atzīst, ka 20 gadu laikā viss izveidots tieši tā, kā nepieciešams. «Vēl mums ir brīnišķīgs pagalms, kuru varētu apgūt. Vasarā izcelt ārā galdiņu un pa logu izkāpt,» Šmiti smaidot piebilst.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.