Lietū un karstumā, pa asfaltu, oļiem, pret kalnu, pat pa strautiem — kas liek latviešiem mocīties, lai nonāktu līdz finišam maratonos, ieskaitot prestižās Zelta līgas skrējienus? Tāda ranga maratons šogad būs arī Rīgā
Pēkšņi pāri galvām sāk lidot krietni novalkāti apģērba gabali: jakas, krekliņi, trenūzenes. Šķiet, trūkst tikai krūšturu un apakšbikšu. Todien aprīļa rīts Parīzē ir netipiski auksts — knapi pāri nullei. Izņemot profesionālos skrējējus, kas pārliecinoši dīdās pie starta līnijas, tūkstošiem un tūkstošiem Elizejas laukos saspiedušos amatieru līdz pēdējam brīdim satuntuļojušies drēbēs, kuras nav žēl atstāt atkritumu urnās. Kad beidzot atskan starta šāviens, tam seko šis negaidītais galantērijas salūts. Mērķēts tiek uz ielas malām, lai norautās drēbes nepītos pa kājām. Dažiem tas sanāk, vairākumam gan ne. Un pirmās sekundes sanāk vairīties no šiem lidojošajiem šķēršļiem.
Tas viss gan nemazina saviļņojuma sajūtu. Aiz muguras ir četri mēneši intensīvu treniņu, un beidzot lielā diena ir pienākusi. Sākot slīdēt lejup pa Elizejas laukiem, man ir zosāda. Kopā ar citiem 30 000 skrējēju sākas 42 kilometrus garā sportiskā ekskursija pa vienu no skaistākajām pasaules pilsētām. Aiz muguras paliek Triumfa arka. Pirmais pagrieziens pie Konkordijas laukuma. Garām Luvrai, pāri Bastīlijas laukumam, līkums cauri Vinsēnas mežam (Bois de Vincennes). Atgriešanās centrā, sekojot Sēnas upes līkumiem. Un tad es atsitos pret tā dēvēto maratona sienu — pēkšņu enerģijas zudumu. Tas notiek mazliet agrāk, nekā gaidīts, aptuveni pie tā paša tuneļa, kurā savulaik dzīvību zaudēja princese Diāna. Kādu laiku vienkārši eju, tad pamazām atsāku skriet. Nezinu, vai acu priekšā esošais majestātiskais Eifeļa tornis palīdz vai ne, bet ir skaisti, nenoliedzami.
Redzu, ka, tuvojoties finišam, mokās arī daudzi citi. Pa ceļam pamanu divus cilvēkus, kas — atvainojiet! — pietaisījuši bikses. Acīmredzot no lielās slodzes sācis streikot vēders. Bet viņi tik un tā turpina. Pievilcīgs skats tas nav, it īpaši kādam jaunam puisim baltos šortos. Toties kāda apņēmība!
Ilze: vīnu tikai pēc finiša
Izrādās, ka tieši Parīze uz maratonu skriešanu iedvesmojusi arī grāmatvedi Ilzi Limanāni (40). «Kāpēc es vispār sāku skriet? Mans vīrs Dainis skrēja jau agrāk, es pati parasti biju trases žoga otrā pusē. Bet man tā gribējās būt iekšā pūlī! Visas tās smērītes… Visa tā mandrāža… Visa tā kūsāšana… Tūlīt kaut kas būs… Tā es saņēmos, lai būtu žodziņa otrā pusē.» 2015. gadā viņa ar vīru atgriezās Francijas galvaspilsētā, lai nu jau kopā noskrietu Ilzes pirmo maratonu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.