Saņēmusi Lielo Kristapu par pirmo spēles īsfilmu Viesturs Kairišs iznāk no meža, jaunā kinorežisore Marta Elīna Martinsone jau raksta scenāriju pusaudžu komēdijai un dalās pieredzē, kā cilvēkam dzīvot, lai patiešām patīk
Tā bija priecīga diena jaunās kinorežisores Martas Elīnas Martinsones dzīvē — pagājušā gada novembrī, tieši nedēļu pirms valsts simtgades svētkiem, viņa kāpa uz kino Splendid Palace skatuves, lai saņemtu Lielo Kristapu par gada labāko studentu filmu. Šo darbu, komēdiju Viesturs Kairišs iznāk no meža, Marta veidojusi, sapludinot galvenās varones, jaunas sievietes Gunas, ikdienas realitāti ar iztēles pasauli — pēc Viestura Kairiša izrādes noskatīšanās Guna sāk daļēji dzīvot izrādes tēlu ieskāvumā.
Uzreiz pēc balvas saņemšanas jauno kinomākslinieci feisbukā apsveica kolēģes no Sieviešu stendapa. «Martai ir jauns priekšmets mājās, gan jau kādā stendapiņā izstāstīs, ko ar to darīt,» viņas jokoja. Līdztekus scenāriju rakstīšanai un filmu režisēšanai Marta darbojas šajā feminisma ideju iedvesmotajā projektā Kaņepes Kultūras centrā. «Pēdējā pusotra gada laikā gan mazāk,» viņa precizē. Šajās stāvkomēdijās sievietes dalās ar pieredzes stāstiem, bieži par neērtām, stereotipizētām tēmām.
Dzīvē Marta nemēģina «paņemt zāli» ar asprātībām. Viņas introvertā personība līdz ar zināšanu bagāžu vēsturē un kino šķiet suģestējoša. Arī tas, kā jaunā kinorežisore līdzsvaro garīgo slodzi ar fizisko — vairākas reizes nedēļā apmeklē sporta klubu. «Iespējams, tā ir paaudzes lieta — rūpēties par to, lai labāka dzīve ir gan sev, gan citiem,» viņa saka. Gracioza, skaista, melnā apģērbā ar sarkanu manikīru viņa, šķiet, labi iederētos film noir estētikā.
Gribēju pirmo jautājumu uzdot šādu: vai jums pasauli ir interesantāk tvert kā režisorei vai vēsturniecei? Taču tad feisbukā ieraudzīju teksta atšifrējumu no sieviešu stand-up — par pieredzi sporta klubā. Lasīju, smējos, un ienāca prātā — nez, vai pasaulē ir daudz modernu lietu, kas jūs neuzrunā, bet cenšaties tās tomēr izmēģināt?
Protams, ir, jo šķiet: ja visiem tik ļoti patīk, kaut kam tur jābūt. Visizteiktāk tā laikam ir ar skriešanu. Ļoti nepatīk, liekas bezjēdzīga nodarbe, lai gan daudzi draugi ir sajūsmā, jo skriešana attīrot prātu. It kā to saprotu, bet man skrienot jau pēc 10 minūtēm paliek tik garlaicīgi, ka vairs negribu. Tādā ziņā visi jocīgie fitnesa treniņi ir interesantāki, jo tur vienmēr kaut kas notiek.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.