Tieši ar šiem trijiem virsrakstā pieteiktajiem apstākļa vārdiem — tuvāk, dziļāk, klusāk — var raksturot sajūtu kopumu, kas rodas, izlasot Māra Salēja jauno dzejas krājumu Tuvošanās. Dzejnieka savdabīgais rokraksts, šķiet, šajā krājumā ir sasniedzis izteiksmes pilnīgumu, grāmatas garumā intonatīvi ieturot vienas garas dzejas kopas raksturu, atklājot nevis autora daudzpusīgumu (kā apjomā ļoti plašajā grāmatā Kā pirms pērkona 2016. gadā), bet tieši lakoniskumu, valodas spilgtumu un spēju dramatisko atklāt caur tikko tveramu kustību, ainavas refleksiju, detaļu izteiksmīgumu.
Grāmata mudina jautāt, kas ir nozīmīgāks: lasītāja prāta gandarījums, baudot formas virtuozitāti un asociāciju dziļumu, vai arī emocijas, ar ko katrs var viegli identificēt arī savu nemieru, mirkļa apzinātības trauslumu un nolemtību? Šoreiz tiek uzrunāti abi — gan prāts, gan jūtīgums situācijās, kad «uz mazu brīdi tīra nebūtība ienāk patrīties gar esmi». Lai gan viegli sirreālais absurdums, īpaši vides portretējumos, liek cerēt, ka krājumu lasītāji neplosīs no konteksta izrautās citātu virtenēs, daudzu dzejoļu saturs kārdina arī ierobežota apjoma tekstā nebeidzami citēt, jo «izcirstais laiks beidzot aizaudzis un / visa tava milzīgā tukšība / ir dadžu raibeņa liela».
Salēja dzejoļu krājumus vienmēr ir raksturojusi savpatīga distance no tā, kas ir modē kādā noteikta laika sprīdī, tāpat arī vēlme neatkāpties tālu no sava individuālā pārdzīvojuma vai slēpties aiz ērtas ironijas vai konceptuālisma maskas. Šoreiz distance šķiet izzudusi pavisam; lai gan nav identificējami notikumi, kas rosinājuši tekstus, to privātums un personiskā nozīmība ir atkailinoša, graudaina, izjūtama īpaši nāves tuvumu atklājošos tekstos.
Dzejoļu krājums tēlainībā un valodas ziņā meistarīgi balansē uz lingvistiska atraduma un asociatīva paradoksa robežas ar «tumšu skripstošu sauli / debesu zilo papīru plēšot», «rudens dziesmām un gulgotavām / dzērvju krūcinātajām galgām», kur saule «klusi vervelē un negrib svilpot», tomēr grāmata nepārvēršas ekstravagantu vārdu spēļu virknēs. Tieši pretēji. Salīdzinot ar iepriekšējo krājumu, vērojama daudz lakoniskāka izteiksme. Grāmata, nebaidīšos no salīdzinājuma, ir tāds krietni patumšs, rūgts un sāpīgs Salēja ave sol esamībai visā tās trauslumā un sāpīgumā. Caur it kā nenozīmīgo «tārps neēd ābolu / zvaigzne nekrīt» tiek pateikts mirkļa nolemtības pilnais trauslums, kad «dvēsele nav tik blīva kā agrāk». Kā vienu no atslēgas tekstiem gribas uzlūkot dzejoli neizplūsti, kas ar tiešu aicinājumu «šķiedrojies / stumbrojies / spraucies / stīdzi» ir nevis didaktiska padomu virkne, bet gan tiešs atgādinājums saglabāt savu būtību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.