Andrejs Žagars (1958—2019) bija azartiska personība ar mērķiem, ko sasniegt spēj tikai trakie
Viņam nepietika ar Latviju, vajadzēja pasauli. Māte esot teikusi — tas laikam tāpēc, ka svešumā dzimis. Andrejam bija gadiņš, kad viņu no Sibīrijas atveda uz Latviju. Sev atvēlētajos sešdesmit gados — kaut arī ir neiespējami domāt par viņu kā par padzīvojušu vai pusmūža cilvēku — viņš patiešām paguva pasauli apskatīt, iepazīt, novērtēt un izdarīja visu, lai arī Latvijas vārds tur skanētu droši un asociētos ar spožu mākslu.
Avantūras gars un nesātība
Cēsu puika, slavenajā Tatjanas Šverstes Tautas teātrī apgrozījies, aizskrēja uz Rīgu, uz kinoaktieru studiju un pēc tam tika Dailes teātra sestajā studijā. Dailē no laika gala prasts novērtēt stāju, iznesību un šarmu — un tā visa bija pārpārēm! Turklāt ātri izrādījās, ka smukulītis ir arī intelektuāls un nesātīgi zinātkārs.
«Es neatminos nevienu, kurš tā spētu mācīties,» pirms trim gadiem, sēžot savā Berlīnes dzīvoklītī, stāstīja Valentīna Freimane. Andrejam viņas sirdī bija īpaša vieta. «Es vadīju viņiem nodarbības teātra vēsturē un pamanīju, ka viņš ne tikai pieraksta, ko es stāstu, bet vēl kaut ko dara… zem galda. Viņam uz ceļiem bija grāmata, ko viņš paralēli lasīja! Viņš ļoti atvainojās, jo tā esot par Ježiju Grotovski un uz vienu dienu viņam iedota. Viņš bija kā sūklis, kas spēj uzsūkt informāciju nenormālos daudzumos!» Turklāt skriet uz Maskavu, kad tur notika vērienīgie kinofestivāli — laikam gan pats atvērtākais mākslas izpausmes veids Padomju Savienības kultūras dzīvē —, izlikties par ārzemnieku un tikt iekšā jebkurā slēgtajā pasākumā. Avantūras gars un nesātība pilnīgi visā — mākslas, kultūras, etiķetes, gardēdības, vīnu izzināšanā —, tā bija viņa «atšķirības zīme» jau 80. gadu vidū, kad patiesībā bija vistumšākais pirmsausmas laiks un sastingums, kas, kā likās, nebeigsies nekad. Andrejam tas neeksistēja! Pie pirmajām perestroikas sniegtajām iespējām viņš bija Berlīnē un, pusbadā dzīvodams, mācījās, baudīja, skrēja un skatījās.
«Jau studiju gados viņš bija «cilvēks — viesulis». Visu paspēja, visu izdarīja, visu redzēja, par visu bija informēts,» saka Katrīne Pasternaka, kursabiedrene un kolēģe pirmajos darba gados Dailes teātrī. Andrejs Žagars nekļuva par izcilu aktieri, un tam par iemeslu, iespējams, bija arī intelekts, kas piebremzēja, neļaujot spontāni ļauties spēlei. Toties jau tad radās interese par režiju un spējas «ieborēt» aktiermākslas pamatus citiem. Līdz operai bija vēl tālu, bet Katrīnes atmiņā ir kāds pravietisks notikums. «Mēs sēdējām mūsu mazajā virtuvīte — Žagars, Maskats, mēs ar Juri [Kalniņu], mana māsa Kristīne — un cauru nakti dziedājām operu ārijas. Labāk neiztēloties, kā tas skanēja!» Komponists Arturs Maskats un tērpu māksliniece Kristīne Pasternaka vēlāk kļuva par viņa komandas biedriem, ceļot gaismā mūsu opernamu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.