Kas Berlīnes lācītim vēderā? • IR.lv

Kas Berlīnes lācītim vēderā?

Aina no Sudraba lāča ieguvējas filmas Dieva žēlastība par svēto tēvu, kuru apsūdzēja mazu zēnu seksuālā izmantošanā. Publicitātes foto
Sonora Broka, žurnāla Ir kinokritiķe

Piecas Berlīnes kinofestivāla filmas, kas sašķēla kritiķus un žūriju divās nometnēs

Nupat kā noslēgusies 69. Berlināle. Festivāls ir pārmaiņu gaidās — pēdējo gadu festivāla direktora amatā aizvadīja Dīters Kosliks. Starptautiskā žūrija, kuru vadīja franču aktrise Žiljeta Binoša, pieņēmusi drīzāk konvencionālus lēmumus, pārsteidzot tikai ar galveno balvu — Zelta lāci, kuru saņēma jaunā izraēliešu režisora Nadava Lapida filma Sinonīmi. Savukārt Sudraba lācis tika piešķirts franču režisoram Fransuā Ozonam par filmu Dieva žēlastība, noteikti ne spilgtākajam darbam viņa filmogrāfijā. Kritiķu favorīti — mongoļu Öndög un maķedoniešu Dievs eksistē, viņu sauc Petrūnija, kā arī ievērojamās poļu kinorežisores Agneškas Holandas Misters Džonss, kura pirmizrāde tika pavadīta ar atbalsta piketu Krievijas cietumā ieslodzītajam ukraiņu režisoram Oļegam Sencovam, — neguva žūrijas ievērību.

Dieva žēlastība / Grâce à Dieu

Režisora Fransuā Ozona filma (Sudraba lāča ieguvēja) bija viens no visvairāk gaidītajiem konkursa darbiem gan režisora popularitātes, gan skandalozās tēmas dēļ. Sižeta pamatā ir patiesi notikumi — svēto tēvu Bernāru Preinā 2016. gadā apsūdzēja par gandrīz 70 mazu zēnu seksuālu izmantošanu. Ozons aktualizē seksuālo varmāku piesegšanu, ar ko ilgstoši nodarbojusies baznīca arī Preinā gadījumā. Filmas varoņi ir dažādu vecumu vīrieši, kas piedalījušies Bernāra Preinā vadītajās skautu nometnēs un kurus vieno vainas un kauna apziņa. Viedokļi atšķiras — itāļu kritiķis ielicis treknu krustu, kas nozīmē — slikti, savukārt britu mediji ir sajūsmā. Dieva žēlastība ir tuva pētnieciskās žurnālistikas žanram, kur tēmai piešķirtā nozīme aizstājusi kino valodas meklējumus.

Misters Džonss / Mr. Jones


Arī Agneškas Holandas filma balstīta uz patiesiem notikumiem. 1933. gadā velsiešu žurnālists Garets Džonss, kuram bija izdevies nointervēt Hitleru, dodas uz Padomju Savienību ar ambiciozu mērķi — intervēt Staļinu. Džonss tic sociālisma uzvarām, ir ieinteresēts atklāt iemeslus PSRS ekonomikas augšupejai. Taču Maskava sagādā vilšanos — viņš, tāpat kā pārējie Rietumu žurnālisti, tiek turēts varas iestāžu redzeslokā, neļaujot veikt patstāvīgu izpēti, kā arī nodrošinot krāšņu nakts dzīvi, kur morfija šļirces uz samta spilveniem pienes kailas skaistules. Džonsam tomēr izdodas nokļūt līdz Ukrainai, kur tobrīd plosās Golodomors — visaptverošs bads. Džonsa reportāža bija pirmā, kas Rietumu presē vēstīja par šo Ukrainas katastrofu un tās iemesliem.

Vilšanos gan sagādāja režisores klišejiskā un vienkāršotā pieeja padomju realitātes atainošanā, ko nespēj atdzīvināt pat lieliskais aktieru ansamblis — Džeimss Nortons, Pīters Sārsgārds un Vanesa Kērbija.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu