Nacionālā teātra izrāde Baltiešu gredzens — interesanta tēma, pretrunīgs iestudējums
Iestudējums, kas balstīts vācbaltieša Zigfrīda fon Fēgezaka romānu tetraloģijā ar oriģinālo nosaukumu Baltiešu traģēdija, ir izrāde ar sprādziena potenciālu. Vācbaltiešu perspektīva Latvijas kultūrtelpā — jāpiekrīt izrādes režisoram Viesturam Kairišam — ir interesanta, pat ja pretrunīga, tēma. Par to vajag runāt. Un gribētos runāt, ja vien diskusijai ceļā nebūtu stājies režisors pats.
Lai arī fon Fēgezaka vārds plašam latviešu lasītāju lokam droši vien neko daudz neizsaka, vācbaltieši un viņu kultūra ir svarīga mūsu vēstures daļa. Viņu darbi rāda Baltijas kaleidoskopā būtisku fragmentu, viņu eksistence ir noteikusi mūsu kultūras ievirzi — gan tās cēlākajās, gan zemiskākajās izpausmēs. To, ka ne jau velti latvieši vāciešus ienīda, gan vērts paturēt prātā, jo verdzība deģenerē ne tikai paverdzinātos, bet arī paverdzinātājus. Tāpēc pirms izrādes der atsvaidzināt zināšanas par 18., 19. un 20. gadsimtu Baltijā, jo režisors skatītājam ar kontekstiem nav palīdzējis; vai nu tāpēc, ka maldīgi uzskata — savu vēsturi latvieši zina —, vai arī, kas ticamāk, pats nonācis idealizēta sapņa varā…
Taču interesantākais saistībā ar tetraloģiju Baltiešu traģēdija, manuprāt, ir tas, ka fon Fēgezaka romāni nav unikāli. Tie iekļaujas plašākā, ārpus nacionālām kultūrām eksistējošā žanrā: tā ir literatūra par apjukumu, ilgām un sāpēm, kas moka kolonizatoru pēdējo paaudzi, kolonijas zaudējot. Tādu rakstījuši franči par Indoķīnu, briti par Indiju, beļģi par saviem aizjūru valdījumiem; tādu raksta padomju virsnieku atvases, bērnību «Pribaltikā» atceroties. Dabiski, tie ir politnekorekti, kultūrtrēģerisma idejas postulējoši, reizēm pat uz rasisma robežas balansējoši teksti. (Fon Fēgezaka gadījumā, piemēram, vienīgie daudzmaz normālie latvieši ir tie, kas skumst, ka viņiem vairs nav «īstu kungu», kam kalpot.) Bet — lai kā vērtētu politiskos apstākļus, sāpes ir īstas. Tāpēc Kairiša iestudējums, manuprāt, iegūst gluži paradoksālu aktualitāti. Vai mēs esam spējīgi pieņemt to cilvēku realitāti, kuru pieredze un intereses ir pat pretējas mūsējām?
Kāda ir atbilde? Nekāda, jo šo jautājumu Kairišs neuzdod. Ingas Ābeles veidotais dramatizējums turpina rakstniecei tuvo tēmu par atmiņām kā īpašu telpu, kas līdzinās drīzāk dzejolim, nevis stāstam. Izrādē Baltiešu gredzens trūkst sižeta, tā vietā piedāvājot ainu savērpumu, kurā dzīvie un mirušie, aktuālais un sen pagājībā nogrimušais eksistē uz vieniem noteikumiem. Tā ir subjektīva realitāte, protams, lai arī režisors to drīzāk skata kā pēdējo kultūras saliņu bangojoša haosa viducī. Zudusī Baltija, iznīcinātā Baltija — Kairišs, kurš ir arī izrādes scenogrāfs, to attēlo, spēles telpu ierobežojot ar fototapeti a la Sansusī un skatuves grīdu noklājot ar biezu zemes un izdedžu kārtu. Metafora, lai arī ne gluži oriģināla, ir spilgta. Tikai ar to izrādei nepietiek.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.