Par ko kādreiz latvieši teica «lakstīgs», tagad — superīgs vai foršs. Šo piemēru literatūrfilozofe un tulkotāja Ieva Kolmane min, lai parādītu, kā valoda mainās un vecvārdi var kļūt tikpat vajadzīgi kā jaunvārdi
Kad uzrunāju Ievu Kolmani intervijai par pagājušā gada veiksmīgāko jaunvārdu un kaitinošāko nevārdu, bija jau zināms — gada vārds ir banku darījumos izmantotais «zibmaksājums», bet latviskojumu gaida gada nevārds «influenceris». Tomēr bija liels kārdinājums uzzināt, kādi vārdi un teicieni vēl iesniegti aptaujā, kuru kopš 2003. gada Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa izsludina kopā ar Rakstnieku savienību un līdz nesenam laikam arī Terminoloģijas komisiju. Ir taču jābūt vēl kādiem vārdiem un nevārdiem, kas nav izsludināti, bet kas iederētos mūsu valodā! Kuri iepriekšējo gadu jaunvārdi iedzīvojušies valodā, un kurus tā arī neesam pieņēmuši? Ieva aptaujas komisijā strādā jau deviņus gadus, tāpēc aicinu viņu uz pusdienu sarunu. Piektdienas vēlā pēcpusdienā gan gruntīgu maltīti negribas, bet dažus našķus, ar ko papildināt sarunu par valodas vārdu krājumu, sarūpējam.
Ieva apstiprina — patiesi, katru gadu aptaujai tiek iesūtīti desmitiem vārdu, bet izsludināti tiek vislabākie. No šogad iesniegtajiem Ievai patika arī divi skaisti, bet gandrīz aizmirsti vārdi, kas pirms gadiem 80—90 bija zināmi. Viens no tiem — «aizglabāt». «Gurķus var aizglabāt ziemai,» paskaidro Ieva. Vai nav lielisks sinonīms garlaicīgajam «konservēt»? Vecās pavārgrāmatās var lasīt, kā aizglabāt dārzeņus, augļus un zivis, bet tagad maz ir to, kuri vārdu «aizglabāt» zinātu. Kā nelietotu to arī nevarēja izvēlēties gada vārda titulam, taču, man jāpiekrīt Ievai, būtu brīnišķīgi, ja mēs rosīšanos ap kūpošiem katliem un burkām atsāktu dēvēt par «aizglabāšanu».
«Otrs lielisks vārds ir «lakstīgs». Lakstīgala savu vārdu ieguvusi nevis tāpēc, ka būtu lakstu gailis, bet tāpēc, ka «lakstīgi» dzied. «Lakstīgs» ir bijis vārds, kas apzīmē kaut ko tādu, kas tagad ir «kruts», «superīgs» — angliski cool,» stāsta Ieva. Vēl 1950. gadā Stokholmā izdotajā Latvju enciklopēdijā vārds «lakstīgs» skaidrots kā ārišķīgs, koķets, klīrīgs, nekaunīgs un kaislīgs.
Diemžēl vārdi pazūd, visbiežāk kopā ar lietām, ko vairs neizmantojam. Lasot Ievas Pīgoznes grāmatu par tautastērpiem, nezināju, kas ir spangu vainags, sleņģene un kuča villaine — nav tādu mūsu skapjos. Skolotāji ir stāstījuši, ka bērni mūsdienās nezina, kas ir arkls vai ecēšas, jo nav tādus ne acīs redzējuši. «Viens glābšanas riņķis vārdiem ir parunas. Tajās vārdi dzīvo arī tad, kad cilvēki vairs nezina to nozīmi. Piemēram, esmu konstatējusi, ka ne visi zina, kas ir «vadzis». Bet cilvēki saprot izteicienu «vadzis ir pilns» vai «vadzis ir lūzis»,» saka Ieva. Tiesa, skolēni nepazīst «ecēšas», bet «lēkt uz ecēšām» — to gan viņi zina.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.