Projām no Brexit • IR.lv

Projām no Brexit

Kopš pagājušā gada augusta Rauls ir restorāna Roma īpašnieks. Foto — Lauris Aizupietis
Ieva Puķe

Lielbritānijā ticis pie sapņu darba — Michelin ceļvedī iekļauta restorāna vadīšanas —, Rauls Silts tomēr izlēma zināšanas ieguldīt dzimtajā Liepājā. Pilsētā ir atgriešanās bums, Raula restorānā Roma vien strādā četri atbraucēji

Vārīti kartupeļi ar lokiem un klasiskie tomāti ar krējumu — to jau, protams, arī «tur» varēja uztaisīt. Bet pie omes ciemos viss garšo labāk, Rauls Silts atbild, pēc kā bija noilgojies, septiņus gadus dzīvojot ārzemēs.

Viņš ir līdz kaulam kurzemnieks. Piedzimis un skolā gājis Liepājā, bērnību pavadījis Grobiņā. Saldus profesionālajā vidusskolā izmācījies par viesmīlības servisa speciālistu. «Skolu diemžēl absolvēju 2009. gadā, kad situācija darba tirgū nebija spoža. Vajadzēja izlemt, uz kuru valsti braukt prom,» Rauls atceras. «Mūsu ģimenes koks ir kupls, ir arī draugi visā pasaulē. Bija pat trīs varianti: Čikāga, kur dzīvoja tuva mammas draudzene, Melburna, kur mums ir attāli radi, vai Londona, kur nevienu nepazinu. Amerikānisms mani nesaistīja, Austrāliju neizvēlējos čūsku un zirnekļu dēļ. Devos uz Londonu. Tomēr Eiropa, tuvāk Latvijai.»

Viesmīlība Gērnsijā

Apsteidzot notikumus: Rauls divarpus gadus pavadīja Londonā un piecus — britiem piederošajā Gērnsijas salā. Abās vietās darbu dabūja uzreiz. Sāka ar kaut ko pieticīgu, tad rekordtempos attīstīja karjeru.

Latviju pametot, puisim jau bija gan darba pieredze, gan pašapziņa. Arodskolas laikā nedēļas nogalēs un vasarās Rauls brauca uz Turaidu, strādāja par viesmīli restorānā Kungu rija.

«Londonā, Padingtonas rajonā, pirmajā dienā vienkārši iegāju krogā, pajautāju, mani pieņēma. Sāku kā apkopējs angļu krogu ķēdē Best Place Inn. Katram krogam otrajā stāvā bija hostelis. Vienubrīd dzīvoju turpat hostelī, vēlāk īrēju dzīvokļus kopā ar austrāliešiem un amerikāņiem. Ar liepājniekiem, kas, starp citu, arī tagad ir atgriezušies mājās,» viņš atceras. «Pēc diviem mēnešiem jau biju kroga pārzinis naktīs. Vēl pēc četriem — kroga pārzinis. Tā bija strauji augoša kompānija, kas katru gadu atvēra pa jaunam uzņēmumam. Vienā no pēdējiem krogiem 23 gadu vecumā biju vadītāja asistents. Daudz kam biju gājis cauri, uzņēmumā visu sapratu.»

Tuvojās 2012. gada Londonas olimpiskās spēles. Raulam šī metropole jau tāpat likās pārpildīta, doma par vēl lielākiem pūļiem radīja diskomfortu. Bērnības draugi, kas bija izceļojuši uz Gērnsijas salu, slavēja relaksēto atmosfēru. Kaut gan darbs Gērnsijā nebija sarunāts, Rauls uzrakstīja atlūgumu. Cerēja pirmo mēnesi salā atpūsties. «Lai gan sala ir netālu no Francijas, visi runā angliski. Klimats daudz labāks nekā Anglijā: mazāk lietus, vasaras daudz saulainākas. Un tiešām patīkams gaiss. Salā tajā laikā bija arī daudz latviešu,» viņš piemin. «Taču es nebraucu ar domu dzīvot ar savējiem, pelnīt un sūtīt uz Latviju naudu, bet gan apgūt viesmīlības nozari dažādās valstīs.»

Atpūsties neiznāca ilgi. Čomi no Kurzemes, labu gribēdami, bija viņam noorganizējuši darba interviju restorānā Gērnsijas tūristu daļā. Par viesmīli un bārmeni Rauls sāka strādāt jau nākamajā dienā. Taču — atļāvās būt izvēlīgs, pats aizgāja prom jau pirmajā nedēļā. «Redzēju, ka darbs nebija kvalitatīvs un no menedžera, kas arī bija gados jauns, neko neiemācīšos.»

Uzreiz nāca cits piedāvājums. «Manai mammai, kura pirms 15 gadiem arī kādu laiku bija dzīvojusi Gērnsijā, paziņa atsūtīja kāda cilvēka kontaktus, kas atvēra steiku restorānu un kokteiļbāru. Skots Deivs Matisons, viens no labākajiem darba devējiem salā.»

Rauls steiku restorānā ieguva bārmeņa vietu, pēc gada jau bija tā menedžeris. Pa vidu pamācījās arī kokteiļbārā. «Bet pusgadu pēc atvēršanas mūsu restorāns Red Grill House iekļuva Michelin ceļvedī,» viņš stāsta pašsaprotami. «Nopietns rādītājs viesmīlības nozarē! Tajā Michelin līmenī nebija vajadzīgi baltie galdauti, vērtējums vairāk tēmēts uz komunikāciju, ēdienu kvalitāti un vīna karti.» Pēc diviem gadiem komandai pievienojās franču šefpavārs Kristofs Vinsents, kas jau agrāk bija ticis pie Michelin zvaigznes. «Spēcīgi, raiti, mums viss labi izdevās. Otrajā gadā blakus steiku restorānam atvērām autentisku itāļu restorānu Rosso, trešajā gadā — spāņu tapu bāru Tinto

Gērnsijas restorānā Rauls nostrādāja piecus gadus. Cieši sadraudzējās ar īpašnieku. «Bieži vai nu divatā, vai ar citiem kolēģiem devāmies uz Francijas vīna dārziem, uz labākajiem Londonas restorāniem. Turpināju mācīties un attīstīties kā personība.»

Savs restorāns!

Un tomēr Rauls izlēma izrauties arī no Gērnsijas «komforta zonas». «Laikam ejot, gribējās jaunu izaicinājumu. Pieredze sakrājusies, pats nekļūstu jaunāks. Doties uz Austrāliju vai kur citur? Nē, laiks braukt mājās. Man bija 27 gadi. Ja neaizbraukšu tagad, neaizbraukšu vispār. Galvenokārt atgriezos ģimenes dēļ, viņi man ir svarīgi.»

Rauls lidoja mājup 2016. gada pavasarī. Pusgadu pirms tam uzrakstīja atlūgumu. «Īpašnieks man bija kļuvis kā tēvs. Ka viņš būtu bēdīgs, vēl ir maigi teikts. Sākumā ar mani nerunāja, bija dusmīgs.» Tagad attiecības ir labas. Viņš piekritis Gērnsijā aizvietot bosu, kad tas devās vīna tūrē uz Kaliforniju. «Vēl vakar sazvanījos — laiku pa laikam no viņa var kādu padomu uzķert. Tiekamies Londonā, pirms trim mēnešiem biju uzaicināts uz restorāna darbinieku pasākumu.»

Kad 2016. gadā liepājnieks atgriezās mājās, uzreiz meklēja darba iespējas Rīgā. Tāpat kā iepriekš, neiebilda sākt no zemākā pakāpiena. «Trīs dienas pamēģināju viesmīļa darbu Vincentā,» neslēpj Rauls. «Protams, Vincents ir ļoti labs restorāns, bet mani tas nesaistīja. Toties iepazinos ar Raimondu Tomsonu, tagadējo vadītāju.» Eiropas labākā vīnziņa titula īpašnieks Tomsons, zinot, ka Raulam ir Londonas Wine & Spirit Education Trust izglītība, piedāvāja tirdzniecības aģenta vietu vīna uzņēmumā Prike, ar ko sadarbojas arī pats. «Biju aģents Rīgas un Pierīgas topa restorāniem un arī viesnīcām. Tas noteikti deva lielu saprašanu, kas Latvijā vispār notiek,» stāsta Rauls. «Darbs Prike bija stresains. Un iekšā sēdēja sajūta, ka nedaru to, kas man patīk.»

Kāpēc nemēģināt atgriezties dzimtajā Liepājā, kas tikusi pāri pēckrīzes depresijai? Viņš meta acis uz restaurēto Romas dārzu, simtgadīgu ēku kompleksu pilsētas sirdī, Zivju ielā. Tur vēsturiski atradās Liepājas Hotel de Rome, bet pēdējā laikā darbojās restorāns Roma Cafe. Rauls bija dzirdējis, ka ēstuve nesezonā uz vairākiem mēnešiem pat ver ciet durvis, taču gāja pie tās īpašnieka optimisma pilns.

«Viena saruna, otra, no sākuma neizdevās vienoties par noteikumiem,» viņš atceras. Draugs Toms Freimanis, kurš vairākus gadus nostrādājis par pavāru konferenču restorānos Zviedrijā, jau bija dabūjis šeit šefpavāra darbu, intuīcija teica, ka varētu veidoties laba komanda. Gatavību pievienoties izrādīja arī bijušais kolēģis no Gērnsijas Michelin restorāna laikiem, vecākais bārmenis Uģis Blūms un viņa draudzene viesmīle Santa Starķe. No Britu salas atgriezušies neilgi pirms Raula, viņi vispirms strādāja Liepājas kafetērijā Darbnīca Lielajā ielā. «Mūsu domāšana un izpratne par viesmīlības servisu ir ļoti līdzīga. Ceļošana atver domāšanu un prātu,» secina sarunas biedrs.

Roma Cafe vadības maiņa notika, kopš pagājušā gada augusta Rauls ir restorāna īpašnieks un neslēpj emocijas: «Savs restorāns, par ko esmu sapņojis vairāk nekā 10 gadus! Visas zvaigznes sastājās tā, kā vajadzētu.»

Viņš ir nomainījis gandrīz visu personālu. «Koncentrējamies uz atmosfēru,» stāsta. «Vasarā Romas dārzs ir bomba. Galdiņi ārā, vakaros iedegas lampiņas, mūzika… Tiešām ļoti pilns ar cilvēkiem, darbiniekiem skriešana ne pa jokam.»

Lai arī nesezona nesusi skarbas mācības, restorāns Roma — tāds ir jaunais nosaukums — nav ziemā jāver ciet. «Nesūdzos. Cilvēki nāk uz pusdienām, atpūšas vakaros, arī nedēļas nogalēs. Trīs nedēļas klusums, un tad vienā nedēļas nogalē cita pēc citas ierodas grupas ar leišiem. Kas tad te ir — nepilna stunda līdz Klaipēdai!»

Pirmos četrus mēnešus nakšņojis bērnības mājā Grobiņā, rudenī Rauls atrada dzīvoklīti Liepājā. Grobiņā mīt māsa, kas arī pabijusi ārzemēs — trīs gadus mācījās Dānijā, pēc tam strādāja viesnīcās Anglijā. «Kopā ar draugu atgriezās gandrīz reizē ar mani. Tāds atgriešanās bums! Pēc 2009. gada kādi 15—20 tūkstoši cilvēku aizbrauca tikai no Liepājas. Tagad var manīt, ka daudzi tieši mūsu vecumā ir atgriezušies. Arī kolēģi Gērnsijā saka — latviešu kļuvis mazāk. Brexit mudina cilvēkus atgriezties Latvijā,» uzskata Rauls.

Viņa Liepājas restorānu apciemot nu braucot Gērnsijas kolēģi, Jauno gadu šeit sagaidīja Red Grill House pašreizējais menedžeris ar draudzeni. «Dzīvā mūzika, tradicionālie latviešu ēdieni… Bija daudz cilvēku no Rīgas, Vācijas latvieši. Laikam visvairāk gāja pie sirds laimīšu liešana. Viss jau ir vienkārši. Drumstalas — nauda, ja nevar neko saprast — pūķis,» saimnieks smejas. Un ko pats izlēja? «Kaut kas saistīts ar mīlestību,» viņš atbild.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
«Internacionālā draugu un kolēģu loka, ko iepazinu gan profesionāli, gan personiski. Tagad ir feisbuks, kontaktus uzturam. Gan jau kādu dienu uz to pašu Austrāliju sanāks aizbraukt!»

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
«Man ir WSET 2. līmeņa sertifikāts vīnzinībās, mācības vajadzēs turpināt, kad darbs Liepājā «nomierināsies». Gērnsijā no restorāna īpašnieka iemācījos profesionālo komunikāciju ar cilvēkiem, viņš to pacēla pavisam citā līmenī.»

Ko gribētu ieviest Latvijā?
«Tas laikam ir latviešu kūtrums — nu, ko tad es…? Cilvēki varētu būt aktīvāki, atsaucīgāki. Bet var redzēt, ka tas mainās — daudzi ir ceļojuši.»

Foto — Lauris Aizupietis

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
«Daudz grāmatu. Īpaši par vīnzinību un viesmīlības servisu. Vīna attaisāmos un korķīšus, ko uzliek uz vīna pudelēm, lai gaiss netiek iekšā.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu