Atdot muzikālo parādu • IR.lv

Atdot muzikālo parādu

Egīls Šēfers. Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Ieva Alberte

Latvijas Mūzikas informācijas centra jaunais vadītājs Egīls Šēfers (40) apņēmies panākt, lai tiktu izdots pēc iespējas vairāk latviešu klasiskās mūzikas, kas līdz šim nav ieskaņota

Egīls uz interviju atbrauc ar velosipēdu. Viss vienā gabalā, bez nobrāzumiem, un, noņēmis ķiveri, saka: «Nav jau nemaz tik slidens.» Kolekcionārā pasūta melnu kafiju un sniedz man divus kompaktdiskus: Mārtiņa Brauna Daugavu, ko iedziedājis Latvijas Radio koris, un Liepājas koncerti II, kurā Maskatu, Vecumnieku, Buravicki, Dzenīti un Pētersonu atskaņo Liepājas Simfoniskais orķestris. Saku, ka noteikti redakcijā noklausīsimies, ja būs, ar ko, jo tagad vairs tikai retajā datorā var ielikt disku. Egīls piekrīt, taču tas esot formāts, kurā mūziku izdod visā pasaulē, lai arī visa aprite notiek digitālajās platformās, piemēram, Spotify, kurā pieejami arī šie abi ieraksti.

Šēferam ir Amerikas Batlera Universitātē iegūts mūzikas maģistra grāds, un Latvijas Radio Klasika klausītāji viņu zina kā raidījuma Orfeja auss vadītāju, kurš aizrautīgi un saprotami stāsta par mūziku. Kopš pagājušā gada novembra Egīls vada Latvijas Mūzikas informācijas centru. Tam ir biedrības statuss, un dibināts jau 2002. gadā ar mērķi starptautiski cildināt latviešu mūziku pasaulē — gan klasisko, gan laikmetīgo — un veicināt tās izdošanu. Viens no iniciatoriem bija Latvijas Radio kora diriģents Sigvards Kļava. Centrs labi darbojās līdz 2008. gadam, kad krīzē par 60% samazināja finansējumu. Tas joprojām nav atjaunots, un jāiztiek no nelielās 30 000 eiro Kultūras ministrijas mērķdotācijas gadā un Kultūrkapitāla fonda projektiem. «Sākot darbu, tas man bija visgrūtākais — spriedze te (rāda uz sprandu) bija visu decembri no tā, ka jādzīvo no projekta uz projektu un nevar plānot.» Taču, lai ierakstītu, piemēram, līdz šim neizdoto Pētera Plakida mūziku, ar izpildītājiem jāvienojas gadu iepriekš. Projekta pieteikumu Kultūrkapitāla fonds apstiprināja tad, kad orķestris jau bija darbu sācis. «Ne stabilitātes, ne garantijas, ne iespējas strādāt ilglaicīgi,» saka Egīls, taču bez vaimanām balsī. Viņš cer uz 2022. gadu, kad Kultūrkapitāla fondam plānots saņemt fiksētu procentu no alkohola akcīzes un azartspēļu nodokļa ieņēmumiem. Tā ir stabilitāte, kas dotu iespēju kultūras projektos ieviest ilglaicīgu plānošanu. «Ja nākamais valsts budžets būs tāds, ka vairāk vajadzēs mediķu algām, nevis lai pasaule uzzina par Jāzepu Vītolu, es sapratīšu.» Nepieņemamāks Šēferam ir naudas sadalījums kultūrā, it īpaši atskatoties uz simtgades naudu: šķita, ka tā sadalīta pēc jūtām un izkaisoties mazās lietās, «kamēr nav izdarītas lielās un svarīgās lietas». No latviešu klasikas fonda ierakstīta ir ļoti maza daļa. Pat ne pirmā un otrā opera (Jāņa Mediņa Uguns un nakts, Alfrēda Kalniņa Baņuta), arī ne pirmais balets (Mediņa Mīlas uzvara). No Ādolfa Skultes deviņām simfonijām un Jāņa Ivanova 21 šobrīd klausītājiem pieejamas tikai dažas.

Šēfers ilgi mudinājis diriģentu Normundu Šnē, lai ieskaņo Jāņa Ivanova simfonijas. Kad tomēr pieķērās, saprata, ka tā ir fantastiska mūzika. «Ivanovs ir mūsu Šostakovičs! Un tagad Šnē koncertos Ivanovu spēlē kā lielu vērtību,» saka Šēfers. Patlaban Latvijas Radio koris iedzied Jāņa Zālīša 45 kora dziesmas, kas būs pieejamas digitāli visā pasaulē. Izdotas tiks arī notis, un Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti pētīs komponista biogrāfiju un veidos aprakstu, kas būs pieejami virtuāli. «Notis ir ļoti būtiskas, jo tādējādi kāds, kurš ārpus Latvijas izdzird, piemēram, Zālīti un vēlas atskaņot, var to darīt. Kāpēc dāņu Karls Nilsens ir tik populārs? Jo Dānijā ir viegli pieejamas komponista visu skaņdarbu notis.»

Savu darbu Šēfers sauc par parāda atdošanu mūzikas nozarei. Ar to viņš darbojas jau kopš 2014. gada, kad Mūzikas informācijas centra paspārnē tapa izdevniecība Skani un Egīls kļuva par tās vadītāju. Doma par to radās pēc kāda no Latvijas Radio raidījumiem Orfeja auss, kur Egīls bija uzaicināts vērtēt skaņdarbus. Klausoties, kā divi komponisti — Kalniņš un Mediņš — gandrīz vienā laikā tapušā operā Uguns un nakts interpretējuši Laimdotas ārijas, Egīls ieminējās, ka ieraksts pieejams tikai radio fondos un mūzika faktiski pie klausītāja nenonāk. «Pozicionējam sevi kā klasiskās mūzikas lielvalsti: mums ir Garanča, Nelsons, Jansons, bet pirmā opera un vairāki simfoniskie darbi, kora dziesmas nav pieejamas tautai.» To dzirdēja toreizējā Mūzikas informācijas centra vadītāja Ināra Jakubone un teica: «Tev taisnība, vai gribi nākt un darīt?» Tolaik jau bija pieejama simtgades programmas nauda un Skani startēja ar pirmajiem četriem albumiem: Imanta Kalniņa 4. simfoniju un koncertu čellam, Egila Siliņa iedziedātajām latviešu dziesmām, Latvijas Radio kora iedziedāto vairāku komponistu The Fruit of Silence un pūtēju kvinteta Carion Northwind ar vairāku autoru darbiem. Egīls sāka braukt uz klasiskās mūzikas konferencēm un piedāvāja izplatīt latviešu mūziku. Pirmos divus gadus viņu atšuva: «Jauki, satiksimies nākamgad.» Tagad ir līgumi ar vairākiem izplatītājiem. Nozīmīgākais ir Proper Music, kas ir ne tikai lielākais klasiskās mūzikas izplatītājs Lielbritānijā, bet arī viens no vērienīgākajiem klasiskās mūzikas eksportētājiem. Ar viņu palīdzību latviešu mūzika sasniegusi pat Japānu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu