Ilona un Georgijs, autoostas «vārti» • IR.lv

Ilona un Georgijs, autoostas «vārti»

Ilona Lauska autoostas uzziņu dienestā strādā jau 17 gadus, un darbs ar cilvēkiem viņai ļoti patīk, savukārt Georgijs Tolsikovs tikai otro gadu uzmana laukumu pie autoostas. Foto — Reinis Inkēns
Ieva Alberte

Pie ieejas durvīm Rīgas autoostā jau gadiem sēž kāds vīrs. Skatiens stingrs un vērīgs. Reiz mēģināju uzrunāt, taču neatbildēja. Pērn pamanīju, ka krēslā ir cits vīrietis, kurš laipni pastāstīja, ka viņa darbs ir uzpasēt laukumu pie autoostas. Georgijs pirms tam autoostā strādāja par apsargu, taču, kļūdams par pensionāru, gribēja mierīgāku darbu. «Te esmu otro gadu. Ar pulti atveru šlagbaumu, kad piebrauc dienesta transports, jāizkāpj vai jāiekāpj invalīdiem. Te drīkst braukt piegādes automašīnas, ātrā palīdzība, policija.» Georgijs rūpējas, lai pie centrālajām durvīm neguļ bezpajumtnieki un netiek smēķēts. Pamanījis kādu pamestu somu, pieskata. Rokās vīrietim ir rācija: pa to vajadzības gadījumā ar viņu sazinās autoostas administrators. «Esmu nostrādājis 35 gadus policijā, mani nekas vairs īsti nepārsteidz,» viņš atbild, kad jautāju, ko interesantu redzējis vietā, kur saplūst visi Latvijas reģioni. Viņš aicina parunāt ar kolēģi Ilonu, kura ar pasažieriem ir lielākā kontaktā.

Ilona Lauska ir autoostas izziņu koordinatore jau 17 gadus, strādā uz maiņām ar kolēģi Dzintru. Lai arī Ilonas atbildība ir sniegt ziņas tikai par Rīgas autoostas darbību, viņai jautā pilnīgi visu. «Kur ir Stradiņa slimnīca? Kā līdz tai nokļūt?» Ilona savdabīgākos jautājumus pierakstījusi blociņā un nolasa man priekšā: «Kur var salabot mašīnu, kas griež no piena krējumu? Kā — nezināt, te taču uzziņas!» «Kurš autobuss iet uz Liepāju?» — «Rīga—Liepāja—Klaipēda.» — «Bet man nevajag caur Klaipēdu! Man vajag uz Liepāju!» «Sakiet, lūdzu, cikos iet uz Rīgu autobuss?» «Kur ir tie bezmaksas pārtikas taloni?» «Lūdzu, autobusu Daugavpils—Ērgļi.» — «Nav tāda.» — «Kā nav?» «Kā iet autobusi uz Kangaļiem un Plastiem?» (Domāts Kandava un Plosti.) «Kur var atrast autobusā atstātās mantas?» — «Ko atstājāt?» — «Minerālūdens pudeli.»

Autoostas lielākais kreņķis ir bezpajumtnieki, kuri ziemā meklē siltumu. Apsardze viņus izdzenā, tāpat kā tos, kuri ubago un vēlas garāmgājējiem izzīlēt nākotni. «Citādi man darbā nav grūtību, esmu atkodusi, kā runāt ar nervoziem cilvēkiem,» saka Ilona. «Bija te viens onka, kurš vilka uz kašķi, tagad ir kā rāms bullis un novēlēja laimīgu Jauno gadu.» Lielākoties autoostā esot pozitīvi cilvēki, jo ir ceļa jūtīs. Precizējot pasažieru pozitīvismu, ieminos Ilonai, ka šī gada sākumā Kaļķu ielā Vecrīgā pieķēra tūristus mīlējamies. Vai ir kas tāds redzēts arī autoostā? «Vai redzat to fotobūdiņu, kur var nofotografēties pases bildei? Tur to dara. Tika nogriezti īsāki aizkari, bet tas neko nemainīja. Turpināja. Tagad vispār aizkarus noņēma.»

Reizēm Ilonai pateicībā par darbu pasažieri ienes pa šokolādītei. Pagājušajā gadā bija četras rakstiskas pateicības. «Man patīk cilvēki, patīk palīdzēt.» Ilonai ir patīkami sarunāties ar visu vecumu cilvēkiem, savulaik studējusi pedagoģiju, taču aizgājusi strādāt par pārdevēju. «Cilvēki ir mans jājamzirdziņš. Ļoti patīk!»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu