Par rakstnieka dzīvi • IR.lv

Par rakstnieka dzīvi

2
Zigmunds Skujiņš pie sava darbagalda. Fotogrāfija tapusi 2016. gadā. Foto — Ģirts Ozoliņš, Picture Agency, no žurnāla Ir arhīva
Gunita Nagle

Grāmatu Aplikācija par rakstnieku un laikmetu var dēvēt par autobiogrāfiju, bet var arī par Zigmunda Skujiņa (92) darbu kopsavilkumu 

Aizraujoša lasāmviela! Ko vērtas ir kaut vai bērnības atmiņas ar krāšņi aprakstīto pirmskara Iļģuciemu un Balto muižu. Mazs zēns būdams, Skujiņš esot piedzīvojis to, ko pats sauc par «liktenīgo sakritību» — Rīgā pie pareizticīgo baznīcas redzējis kādu līgavu un līgavaini, kurā vēlāk sazīmējis Džuzepi Tomazi di Lampedūzu, slavenā romāna Gepards autoru. 1932. gadā Džuzepe Tomazi patiešām Rīgā salaulājies ar Stāmerienes muižas īpašnieku ģimenei piederīgo Aleksandru Alisi fon Volfu. Par karu, kura laikā 17 gadus vecais Zigmunds mobilizēts vācu armijā un izaudzis no sava «vismuļķīgākā vecuma», stāstīts maz.

Lielākā daļa grāmatas vēsta par dzīvi padomju gados, kuros viņš sākumā strādāja par žurnālistu laikrakstā Padomju Jaunatne un žurnālā Dadzis, bet vēlāk nodevās rakstnieka darbiem, iegūdams lasītāju mīlestību, citu literātu atzinību un galu galā arī LPSR Tautas rakstnieka godu. Grāmatā ir daudz aprakstu, kā tapa un kā kritika uztvēra pazīstamākos no Skujiņa darbiem: Kolumba mazdēli, Fornarina, Sudrabotie mākoņi, Vīrietis labākajos gados, Jauna cilvēka memuāri, Gulta ar zelta kāju un Miesas krāsas domino, kas iekļauts Latvijas kultūras kanona paplašinātajā sarakstā.

Daudz literatūrvēsturniekiem vērtīgu atmiņu un pārdomu par Vili Lāci, Mirdzu Ķempi, Āriju Elksni. Plašākam interesentu lokam varētu būt saistošas atmiņas par laiku, kurā Skujiņš piestaigājis uz Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, jo tur skapī ar stikla durvīm bija atrodamas trimdā dzīvojošo literātu grāmatas, kas citādi nebija pieejamas.

Grāmatu dēļ gan nācies iziet cauri dažiem kabinetiem, un, lai tajos pavadītais laiks būtu pēc iespējas īsāks, viņš ņēmis līdzi meitu Ingu. Tieši pēc komitejas iniciatīvas sākās Skujiņa sarakste ar daudziem trimdas literātiem, un to, ka šī «draugošanās» tiek uzraudzīta, pēc Skujiņa vārdiem, vēstuļu rakstītāji labi apzinājušies. Taču padomju laikos tā bijusi vienīgā iespēja sazināties, un galu galā no sarakstes izauga 30 gadus ilgā draudzība ar Lielbritānijā dzīvojošo rakstnieku Gunaru Janovski.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu