Spārni atstāti kulisēs • IR.lv

Spārni atstāti kulisēs

Zentas Mauriņas lomā Lauma Balode, visus vīriešus tēlo Kaspars Dumburs. Foto — Jānis Deinats
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Izrāde Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi ir neatkarīgs projekts, kas cenšas mainīt priekšstatu par izcilu personību, un tas izdodas

Zentas Mauriņas personības izcilība nav apšaubāma, taču viņas eseju pārsaldinātais izteiksmes veids man vienmēr atgādinājis tādu kā sālsezera (vai drīzāk — cukura ezera) virsmu, pa kuru uzmanība aši pāršļūc pāri, i necenšoties gremdēties dziļumos. Taču izrādē nav nekā no patētiska «lido doma zelta spārniem», tie spārni palikuši kulisēs, proti, tieši tur, kur tiem jābūt, — grāmatu plauktos, jo iestudējuma vieta ir Rīgas Centrālā bibliotēka.

Izrāde Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi iekļaujas šobrīd aktuālajā pagātnes dižgaru pētniecībā, ko savulaik sāka režisore Baņuta Rubesa ar izrādi Benjamiņu namā par Latvijas preses karalieni, bet turpināja producente Laila Baumane, iniciējot izrādes par gleznotājiem Jāni Pauļuku, Jani Rozentālu, Kārli Padegu. Zibens domas. Irbīte un Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi ir nesen tapuši šā virziena uzvedumi. Tajos, pētot mākslinieka biogrāfiju, mēģināts notvert un parādīt radīšanas impulsu. Taču izrāde par Zentu Mauriņu, manuprāt, iet gluži pretēju ceļu: no darbiem un laikabiedru liecībām restaurēt personību, būtni, kas, gluži iespējams, visiem spēkiem centusies aiz esejām un lekcijām noslēpties. Un šī sieviete ir daudz intriģējošāka par to sidrabbaltās intelektuāles tēlu, ko atstājušas fotogrāfijas un raksti.

Aktrise un izrādes producente Lauma Balode uzaicinājusi līdzdarboties režisori Kristīni Krūzi un dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci, un kopā viņas radījušas negaidīti juteklisku izrādi par sievieti, kas cenšas būt laimīga un brīva, kaut arī viņas ikdiena ir nepārtraukta atkarība no citiem. Arī par to, kā dzīvot saskaņā ar pašas priekšstatiem un vēlmēm, ja tas iespējams, tikai kāpjot pāri citu izpratnei par lietu kārtību. Un vēl arī par to, cik smagi visos laikos ir bijis paņemt un noturēt savu vietu maskulīnajā intelektuāļu sabiedrībā. Mainot skatījuma virzienu, izrādes veidotājas ir panākušas arī uztveres maiņu: ne godbijīgi apbrīnot gara milzi, bet iejusties un saprast… savu māsu, varbūt tā. Ne piezemēt lielu personību, bet atklāt, no kādām ikdienišķām saknēm izaug vai neizaug laimes un brīvības sajūta.

Izrāde sākas ar tādu kā fotogrāfijas inscenējumu: bibliotēkas plaukti, skatītāji kā lekcijas klausītāji, bet aktrise Lauma Balode Zentas Mauriņas lomā pacilātā balsī, mīkstinātos «r» un noapaļotos «l» uzsverot, ceļ priekšā viedus vārdus. Lekcijai beidzoties, viņa lūdz ūdeni, un šī vienkāršā vajadzība — padzerties, kad nav iespēju paņemt glāzi — samaina realitātes. Turpmāk tā vairs nav persona no senas fotogrāfijas, bet sieviete ar miesu un asinīm, īsti karstām asinīm. Ne lēmētās kājas un baltā galva, bet kaislība uz dzīvi un temperaments ir tas, kas padara šo sievieti īpašu, vilina vīriešus un notur distancē sievietes. Pavisam drīz aizmirstas, ka raugies uz aktrisi un tēlojumu, ka redzi parūku, — tur patiešām ir Zenta Mauriņa, kas ceļas un krīt, un lauž sevi, un pat savu vājumu padara par spēku.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu