Klimatam kļūstot siltākam, pie mums var ienākt eksotiskas kukaiņu sugas un arī slimības, stāsta entomologs Voldemārs Spuņģis
Latvijas Universitātes bufetē es dancoju apkārt salātu traukiem kā tāds kaisles apmāts ods vasaras mijkrēslī. Mēģinu sajust, kuri no veģetārajiem salātiem novibrēs manām maņu antenām atbilstošā frekvencē. Mulstu, jo parasti ēdu gaļu, bet nupat esmu apņēmies mēģināt to nedarīt, lai mazāk kaitētu videi. «Sēnes ir gandrīz dzīvnieki,» mani vērodams, drusku ķircinoši saka profesors Voldemārs Spuņģis. «Jo hitīns?» es prasu. Viņš smīnot pamāj ar galvu. Tas ir vecs triks, es arī tā esmu kaitinājis veģetāriešus. Hitīns ir viela, kas atrodama tikai dzīvniekos, īpaši posmkājos, un sēnēs, bet nekad augos. Tas un vēl pāris pazīmes nostāda sēnes tādā kā pelēkajā zonā starp augu un dzīvnieku valstīm. Daba ir brīnumu pilna, un to izpēte ir mana sarunas biedra profesija. It īpaši tie radījumi, kuri klāti ar hitīnu, bet nav sēnes.
Piemēram, malārijas ods, kura zīmē Latvijas kukaiņu pētniekiem paies 2019. gads un kuru meklēšanā tie aicina iesaistīties arī plašāku dabas mīļotāju publiku. Malārijas ods par gada kukaini Latvijā ievēlēts atklātās un godīgās Latvijas Entomoloģijas biedrības speciālistu vēlēšanās, stāsta Spuņģis. Tam ir virkne pamatojumu. Pirmkārt, lai pastāstītu sabiedrībai, ka odi ir ne tikai kaitinoši, bet arī interesanti un nozīmīgi ekosistēmām kā apputeksnētāji un barība citām dzīvām būtnēm. Otrkārt, lai pievērstu sabiedrības uzmanību klimata pārmaiņām, kuru rezultātā Latvijā var ienākt jaunas dzēlējodu sugas, kas pārnes cilvēkiem un dzīvniekiem bīstamas slimības. Treškārt, tāpēc, ka tieši šī iemesla dēļ pērn sākta dzēlējodu monitoringa programma un cilvēku atbalsts šoreiz kalpos ne tikai abstrakti zinātniskiem, bet pavisam praktiskiem mērķiem.
Latvijā ir 30 dzēlējodu sugu. Kad apsēžamies pie galdiņa, es saku: pieļauju, ka esmu sastapis vismaz dažas. Taču zināmu iemeslu dēļ gandrīz katru reizi, kad izdevies odu aplūkot tuvumā, man šķiet, ka tie izskatās līdzīgi — pēc asiņainām pļeckām. Dažreiz tiem vēl trīc kājiņas. Vai arī šāda pieeja entomoloģijai var palīdzēt pētniekiem? «Var!» pārliecināti saka Spuņģis. «Ir variants, ka nosit, nofotografē un ieliek portālā Dabasdati.lv. Ja ir zināma vieta, kur attēls uzņemts, es varu pateikt, vai tas ir vai nav malārijas ods. Var arī sūtīt mums pašu odu.» (LU Bioloģijas fakultāte, Jelgavas iela 1, Voldemāram Spuņģim. Klāt pieliekot etiķeti ar ievākšanas datumu un precīzu atrašanas vietas norādi.)
Taču viņš steidz arī uzsvērt, ka tas nav vienīgais variants. No odu kodumiem nav jābaidās. Malārija Latvijā tika izskausta 50. gados, un odu kodumi patiesībā tikai trenē imūnsistēmu. «Ods savas pusdienas atrod pēc ogļskābās gāzes, pēc siltuma un pienskābes un tad atlido uz kailu ķermeņa daļu. Viņš nedur, kur pagadās, bet atrod sviedru dziedzera izvadkanālu, kur tam mazāka pretestība. Un tad, ja tā pavēro, viņš to savu snuķi kustina, lai iecentrētu uz kapilāru.» Pētnieks cenšas to nodemostrēt ar pirkstu palīdzību, aicinot ielūkoties šajā aizraujošajā mikropasaulītē mums līdzās. «Un, kad trāpa kapilārā, ļoti strauji uzsūc asinis, turklāt ievadot brūcītē siekalas, kas neļauj tām sarecēt. Tas viss ilgst kādas desmit sekundes. Malārijas odu var pazīt arī nespeciālists. Normālam odam ir snuķis, un tā pamatnē divi īsi tausteklīši, bet malārijas odam ir snuķis un divi gari taustekļi. Kad viņš sūc, tie divi paliek atliekušies uz sāniem un ir labi redzami.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.