1983. gadā VDK īstenoja pēdējo lielāko pretpadomju operāciju
Pēc krāšņajām valsts simtgades zalvēm šogad 15. decembrī būtu atzīmējams vēl viens notikums: 35 gadi kopš Latvijas pretestības kustības dalībnieka Gunāra Astras pēdējā vārda, kuru viņš teica Latvijas PSR Augstākajā tiesā un kura tek-stu jau dažas dienas vēlāk pārraidīja Rietumu radiostacijas. Šā pēdējā vārda nozīmi apliecina kaut vai tas, ka šodien, 30 gadus pēc Astras nāves un vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pēc PSRS sabrukuma, to joprojām atceras, citē un izceļ kā nozīmīgu. Pat rets literārs sacerējums var lepoties ar tādu publicitāti. Tādēļ ir vērts atcerēties, kas toreiz — 1983. gadā — notika.
Biogrāfija
1982. gada 10. novembrī nomira viens no ilggadīgākajiem PSRS vadītājiem Leonīds Brežņevs. PSKP CK ģenerālsekretārs nekad nebija izcēlies ar īpaši augstām intelektuālām spējām, taču mūža pēdējos gados pilnībā bija pārvērties par karikatūru — pat uz papīra priekšā uzrakstītas runas viņš nolasīja ar lielām grūtībām, tā kļūstot par simbolu visai tā laika vecīgajai PSRS augstākās varas elitei. Šī valdošās elites intelektuālā degradācija bija kļuvusi tik acīmredzama, ka veidojās paradoksāla situācija — kamēr PSRS avīzes, televīzija un citi masu informācijas līdzekļi turpināja atkārtot visiem sen apnikušos štampus par Brežņevu un pārējo Politbiroju kā «Ļeņina darba turpinātājiem», vienkāršie padomju cilvēki par to visu paklusām smējās un stāstīja anekdotes.
Tomēr viens cilvēks šajā Brežņeva līdzgaitnieku kohortā, lai arī nebija daudz jaunāks un fiziski veselāks, tomēr jūtami atšķīrās no pārējiem. Un politiskās nozīmes ziņā viņš 1982. gadā bija izvirzījies par vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem (ja ne pašu ietekmīgāko) Padomju Savienībā. Viņa vārds bija Jurijs Andropovs.
1914. gadā Stavropoles guberņā dzimušais Andropovs 1930. gadā iestājās komjaunatnē, 1939. gadā — Vissavienības Komunistiskajā (boļševiku) partijā (tā toreiz sauca PSKP) un ātri vien pievērsās karjerai partijā. No 1954. līdz 1957. gadam Andropovs bija PSRS sūtnis Ungārijā, un tieši viņa darbību šajā valstī uzskata par pagrieziena punktu viņa turpmākajā karjerā. 1956. gada rudenī Budapeštā sākās studentu nemieri, kas drīz vien pārauga par sacelšanos visā Ungārijā. Promaskaviskā valdība, pat neraugoties uz Ungārijā dislocētā PSRS karaspēka atbalstu, strauji zaudēja kontroli pār notikumiem. Oktobra beigās Ungārijā tika izveidota jauna valdība ar Imri Naģu priekšgalā, kas pieprasīja izvest no Ungārijas padomju armiju, deklarēja Ungārijas izstāšanos no Varšavas pakta un pasludināja Ungārijas neitralitāti. Šajā situācijā Andropovs nodemonstrēja īsti makjavelliskas spējas. Tieši viņš esot pārliecinājis Imri Naģu, ka PSRS karaspēks neiebruks Ungārijā, un vienlaikus aktīvi centās pārliecināt PSRS vadību par šāda iebrukuma nepieciešamību. Rezultāti ir zināmi. Ungārijas revolūcija tika noslīcināta asinīs, bet Imre Naģs — pakārts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.