Braucu apciemot savu dvēseli, kuras ievērojama daļa dzīvo šajā pilsētā
Šī pilsēta ir pārāk salda. Uzmanību, šī pilsēta ir pārlieku salda jums, kas gatavi novembrim blokmājās, vilcienos, tramvajos vai pie ledaina auto stūres, šī pilsēta var izraisīt nogurumu no brīžam bezādaina, bezkaunīga skaistuma, bet ādas vietā tai ir gotiski ķieģeļi un barokāls apmetums. Šī pilsēta var izrādīties pārāk skaista mums. Bet mēs atgriezīsimies, lai laiku pa laikam samērotos ar to, lai pavērotu arī savu nodilumu. Lai justos parasti, sabružāti, ne visai moži pēc garā ceļa. Lai atžirgtu. Lai pār Venēcijas ielu (Venēcijas iela! Šajā pilsētā! Tas nav prātīgi, tas nav normāli, viņiem nav mēra sajūtas, it nekādas!), kad tu stāvi nosalis pie namruņa un zvani uz dzīvokli ar koka durvīm un misiņa slēdzenēm, kliedzot pārlido gulbji. Gulbji. Pilsētas centrā. Vismaz vakara gaismā to spārnapakšas izskatās pelēkas, vismaz tās. Balts ir par košu Krakovai, starp citu. Pat Venēcijas ielā. Šeit košumu veido kas cits. Būs vēl vairākkārt jāievelk elpa, lai jums to izstāstītu.
Ko es šeit daru? Atbraucu uz Džozefa Konrāda festivālu (Conrad Festywal 2018), kas šogad norisinājās no 22. līdz 28. oktobrim Krakovas sirdī, atjaunotajā Čečotkas namā pie paša vecpilsētas laukuma. To rīko Krakovas Festivālu birojs, kura literāro daļu pārstāv Gžegožs Jankovičs, rakstnieks, tulkotājs un filozofs. Konrāda festivāls, kurš notiek jau desmito gadu, savā ziņā līdzinās Prozas lasījumiem, gan jāteic, ka lielākais uzsvars tajā netiek likts uz jaunāko darbu nolasīšanu publikai (tomēr arī tas notiek!), bet gan diskusijām, strīdiem, šķietami neaktuālu — kā lasīt smagsvara literatūru, ko pat uzlūkot negribas jauniešiem šajā gadsimtā — vai aktuālu jautājumu uzdošanai (piemēram, vai t. s. populārā kultūra var pamodināt ko jaunu tajā kultūras norišu klāstā, ko vairums pieņem par elitāru un vienkāršam patērētājam nepieejamu). Savs laiks, parasti no 21.30 līdz pusnaktij, atvēlēts festivāla izlases filmu seansiem turpat blakus, 16. gadsimta piecstāvu ēkā ar palielu istabu izmēra kinozālēm. Festivāla programmā ir vēl lērums t. s. pavadošo pasākumu, to skaitā vizuālās mākslas izstādes, pasākumu cikls bērniem un jauniešiem («Lasīšanas stundas» ar rakstniekiem un publicistiem, kuri stāsta par savu ceļu ne tik vieglajās un ne visiem zināmās klasikas grāmatās, ierādot jaunus veidus, kā atvērt prātu un grāmatas), tikko iznākušu darbu prezentācijas, pat vienas jaunas grāmatnīcas atklāšana (starp citu, ar foršu reklāmu pilsētvidē: «Atveram jaunu grāmatnīcu. Sliktākajā gadījumā bankrotēsim» — pēdējā gada laikā Krakovā aizvērtas trīs mazās grāmatnīcas; vai «Esam 3 min. attālumā skriešus no centra» u. tml.) un pilsētas nomalē nedēļas nogalē arī ar festivālu nesaistīts Starptautiskais Krakovas grāmatu gadatirgus.
Mazā un drosmīgā apgāda Karakter (izdod reportāžas, esejas, tulkojumus) grāmatnīcā notiek arī nerediģēto, tātad vēl neviena neredzēto darbu lasījumi; uzstājas Marčins Viha, temperamentīgs esejists un bērnu grāmatu autors, lasot savas dienasgrāmatas, kas pabīda cieši kopā sakusušos klausītājus tuvāk 21. gadsimta sākumam, un Harmsa bērnu prozu savos tulkojumos. Ja adatai būtu, kur nokrist, tā tik un tā nebūtu nokritusi. Uzaicinu autoru uz Rīgu un kādu trīs minūšu laikā sarunāju viņa darba — eseju apkopojuma, kas kopā izvēršas par romānu Lietas, kuras es neizsviedu — tulkojuma tiesības. Piekļūt atmiņai un cilvēkiem, kas par tām pārtapuši, caur lietām vai vietām — sens un lietots triks, taču šīs grāmatas apdullinošo spēju apvienot ironiju un sēras es nekā citādi nespēšu nodot tālāk, kā vien iztulkojot to.
Ja stāstītu mazāk lietišķi — es šeit atbraucu apciemot savu dvēseli, kuras ievērojama daļa, cik varu noprast, dzīvo šajā pilsētā. Iespējams, festivāla patrons Džozefs Konrāds to saprastu. Dvēseli, kuru šī poļu jezga, sarunas, kas salīdzinājumā ar Rīgu šķiet pagrieztas skaļāk divas trīs reizes, pieskandina nesaprotami tīksmi. Dvēseli, ko mulsina šīs tiešām visulaik krītošās lapas, ko skatiena ietvaros lasa nereāla, jā, uzminējāt, gaišā lietusmētelī tērpta meitene ar tumšzilu bereti galvā (Varbūt ārā filmē kādu filmu par sešdesmitajiem? Bet neredz…) un cītīgi kārto glītos pušķos, palēnām virzīdamās garām kafejnīcai Māk-slas bunkurs. Tas viss manu pasauli piepilda tā, it kā ieliktu pēdējo grāmatu piebāzta plaukta brīvajā vietā, un kopskata ieraudzīšana palīdz līdz galam atvērt jau ziemai gatavās, miegainās acis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.