Jānoņem finanšu lāsts • IR.lv

Jānoņem finanšu lāsts

Nikolass Šaksons. Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Pauls Raudseps

Britu žurnālists Nikolass Šaksons izskaidro, kāpēc pārāk liels finanšu sektors valstīm ir kaitīgs

Ar britu žurnālistu Nikolasu Šaksonu (Nicholas Shaxson) tiekos vietā, kuras gaisotne ir piemērota sarunai par slēptām bagātībām. Patumšas telpas ar zemiem, velvētiem griestiem, uz galda stāv zīme «Smēķēt aizliegts — izņemot cigārus».

Mēs gan neatrodamies villā kādā Karību jūras salā, bet Pullman viesnīcā Jēkaba ielā, un sarunbiedra pārzinātās tēmas ir gana aktuālas arī Rīgā. Šaksons uzrakstījis divas starptautiski atzītas grāmatas par finanšu globalizācijas ēnas pusēm. 2011. gadā izdots viņa pētījums Bagātību salas (Treasure Islands) par ārzonām. Šogad iznāca Finanšu lāsts (The Finance Curse: How Global Finance Is Making Us All Poorer), kuru Financial Times slavenais komentētājs Martins Volfs uzteicis kā vienu no gada labākajām grāmatām par ekonomiku.

Šaksons žurnālista karjeras sākumā rakstīja Reuters un Financial Times par korupciju, kas saistīta ar naftas atradnēm Āfrikā. Viņu nodarbināja jautājums, kā šīs valstis ar tik bagātīgiem dabas resursiem var būt tik nabadzīgas? Taču drīz viņš saprata, ka šo valstu nedienas ir cieši saistītas ar valdnieku iespējām noslēpt bagātības ārzonās. Savukārt tikšanās ar Nodokļu taisnīguma tīkla (Tax Justice Network) dibinātāju Džonu Kristiansonu viņu pārliecināja, ka ārzonas nav tikai nevēlama finanšu globalizācijas blakusparādība. Kristiansons agrāk sniedza padomus par ekonomiku Džērsijas salas valdībai, taču viņam apriebās tur piedzīvotais. 2003. gadā viņš dibināja organizāciju, kuras mērķis ir apkarot ārzonas visā pasaulē. Kristiansons paskaidroja Šaksonam, ka iespēja nobēdzināt bagātības ir kļuvusi par vienu no finanšu globalizācijas centrālajiem elementiem, no kuras korupcija izplatās pa visu pārējo sistēmu.

Kā tas notika? Pēc Otrā pasaules kara beigām pasaules finanšu sistēmas pamatā bija Bretonvudas vienošanās, kas stingri ierobežoja starpvalstu kapitāla plūsmas un pakļāva šo naudu valstu demokrātiskajai kontrolei. Zīmīgi, ka tajā laikā rietumvalstis piedzīvoja strauju ekonomisku izaugsmi, kas vienlaikus veicināja visas sabiedrības labklājību. Pēc šīs sistēmas sabrukuma ap 1970. gadu kapitālam kļuva aizvien vieglāk pārvietoties, un radās gan milzīgs kārdinājums, gan daudzveidīgas iespējas naudu slēpt no nodokļu inspektoriem. Tas bija ārkārtīgi ienesīgs bizness gan bankām, gan bagātniekiem, bet «tas grāva demokrātiju, jo radīja mazai sabiedrības daļai iespējas izbēgt no uzraugiem», stāsta Šaksons.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu