Sasniedzot noteiktu vecumu, saproti, ka agrāk zāle bijusi zaļāka, sniegs baltāks un noteikti vairāk, jo tādu brīnumu, kad ej pa taciņu un abās pusēs sniega valnis ir pāri galvai, mūsdienu bērni noteikti nav redzējuši. Manā bērnībā ziemas bija kārtīgas, bērniem bija ragutiņas un slēpes, un visi tās arī aktīvi lietoja. Atšķirība no šodienas ir arī tāda: mūsu vecākiem piemita zināma bezbēdība, un viņi neuztraucās, ka bērns pēc stundām atnāca un pazuda kaut kur, un atgriezās mājās tumsā kaut kad — ar slidām, kamaniņām, slēpēm, kā nu kurš.
Man bija seši gadi, kad mēs 60. gadu sākumā pārnācām dzīvot netālu no Brasas tilta. Līdz ar to pavērās brīnišķīgas iespējas slēpošanai: tur bija Lielie kapi, ne pārāk tālu līdz Mežaparkam, bet galvenais — gar dzelzceļa līniju bija brīnišķīga slēpošanas trase ar iebrauktām sliedēm un uzkalniņiem. Mans tēvs bija aktīvs slēpotājs, un viņam no pirmskara laikiem bija luģes — biezas, smagas, kaut kas vidējs starp distanču un kalnu slēpēm. Tām bija uzliekti spici galiņi, kuros, kā viņš man stāstīja, varēja ievērt aukliņas un tad laisties no kalna bez nūjām, vadot slēpes ar tiem striķīšiem — tā esot darījuši Somijas strēlnieki. Viņam bija jātnieka zābaki, galifeja bikses un slēpes ar biezām brezenta siksnām un lamatiņām. Tētis jau agri ņēma mani līdzi, un manas pirmās slēpošanas atmiņas — es pilnīgi stīva no šausmām un sajūsmas laižos no kalna starp tēva luģēm, uz savām mazajām slēpītēm stāvēdama.
Vēlāk man bija tādas pašas smagās pirmskara luģes — no vecmāmiņas. No skolas biju mājās ap diviem, āvu kājās tā sauktos tankus, pabiezu malu, lai var uzmaukt stiprinājumus, un papēdī bija rieva, kur iestiprināt klamburu. Tie bija šņorējami virs potītes, ļoti smagi un brutāli. Ar tiem pārvietoties bez slēpēm bija tikpat sarežģīti kā šodien ar lielajiem kalnu zābakiem. Mans plāniņš bija tāds: paņēmu sviestmaizi un devos uz Sarkandaugavas kalniņiem, pa ceļam izspēlējot dažādas spēles — es biju polārpētniece, meklēju zem eglītēm eksotiskus augus un visādas radības, baidījos no polārlāču migām, kas slēpās apsnigušos kalniņos. Tās ir spēles, kas mūsdienu bērniem ir zudušas, jo nav nekādas vajadzības pavadīt laiku ārā un izdomāt savus rotaļu varoņus pašiem. Skolas laikā bija arī slēpošanas stundas Šmerlī, bet tām nebija nekāda sakara ar prieku, ko sniedz brīva dzīvošanās pa sniegu, — vajadzēja slēpot garā rindā, kāpt kalniņos «eglītē», un vienmēr kādam citam viss sanāca labāk.
Lielie kapi tad vēl bija dīvaina, mežonīga pasaule. Tur kapličās pat dzīvoja cilvēki, no cietuma iznākuši vai bezpajumtnieki, kurināja dzelzs krāsniņas, izlaiduši skursteņus pa logu. Tā bija īsta sapņu dzīve, simboliski romantisko gleznu pasaule, es pētīju vārdus un uzrakstus uz pieminekļiem un iedomājos visas grēfenes, kas tur paglabātas. Tur gan es gāju slēpot tikai pa dienu, jo tumsā pieminekļos atspīdēja reto mašīnu ugunis, un tas bija spocīgi un baisi, par daudz pat manai romantiskajai iztēlei.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.