Klusā daba ar sevi • IR.lv

Klusā daba ar sevi

Ilustrācija — Liāna Mihailova
Krista Vāvere

Katram klusumam ir sava skaņa. Kā to sadzirdēt?

Ko jūs darījāt, kad iepriekšējo reizi kaut ko gaidījāt? Gaidīšana nav tikai citu režisēta, no gaidītāja puses pasīva darbība. Gaidīšanā ir daudz izvēļu. Noteicošākā ir pirmā: vai vispār gaidīt? Kādreiz biju vāja gaidītāja. To, uz ko man jāgaida, man nevajag, lepni teicu. Nu esmu kļuvusi pielaidīgāka. Ja gaidīšanu uzskata kā uzdāvinātu iespēju apstāties, tā top vērtīga. Ir grūti pieņemt, ka notikumu gaita nav atkarīga no gaidītāja, tomēr viņa ziņā ir izvēle, kā gaidīt. Pēc cik sekundēm pievērsties mobilajam tālrunim? Vai, pirms izvelku to no kabatas, esmu paraudzījusies apkārt? Cilvēki aizvien retāk runā par to, cik interesanti ir vērot apkārtējos. Velti. Nesen kāds no ārzemēm Latvijā ieradies vīrs stāstīja, cik uzkrītošas šeit ir personāla rūpes par to, lai gaidītāji negarlaikojas. Patiesi. Ja gaidāt rindā pie ārsta, ļoti iespējams, ka telpā skan radio vai neitrāla fona mūzika, rokas stiepiena attālumā ir žurnālu kaudzīte (protams, priecājos, ka lasāt šo rakstu uzgaidāmajā telpā). Ja gaidāt lielākā iestādē, visticamāk, pie sienas ir kāds ekrāns, kurā varat skatīties videomateriālu par iestādes vēsturi un pakalpojumiem. Ja braucat sabiedriskajā transportā Rīgā, varat noskatīties video par to, kā gatavot lasi un fenheļa salātus. Tas gadījumam, ja neesat ieurbies savā ekrānā, jo mobilajā allaž ir kāda ziņa, uz kuru atbildēt, par kuru izteikties. Esam kļuvuši pieejami citiem cilvēkiem, ziņām, notikumiem, bet ne sev. Apstāšos moralizēt, jo man tiešām patīk iespēja būt saziņā, izglītoties, strādāt, izmantojot tālruni. Taču nepatīk atteikšanās no esības ciešā sasaistē ar sevi un šo mirkli. Mums nepatīk gaidīt, jo nespējam izturēt paši sevi… Šādu nežēlīgu diagnozi nesen izlasīju, uzminiet, kur! Protams — feisbukā.

«Mēs tiekam izklaidēti līdz nāvei,» par masīvo izklaides uzbrukumu intervijā Integrālās izglītības institūtam saka garīgais skolotājs Ričards Rors. «Rokkoncertu, izklaižu, kazino, teātru, restorānu un viesnīcu daudzums katru gadu pieaug.» Sporta sacensības, mode, veikali, laikmetīgā māksla, ceļojumi… Tik daudz vilinājumu iegrimt izklaidē un tik daudz garlaicības šajā iespaidu pārsātinājumā. Apkārt ir tik daudz krāsu un attēlu, ka kļūst arvien grūtāk pamanīt ko skaistu. Skaņu, garšu, smaku un smaržu troksnis padara nejutīgu pret niansēto, smalko. Domu troksnis notrulina un nomāc galveno. Klusums var būt neizturams, bet nav garlaicīgs. Tas ir bagāts saturā. Gaidīšana ir labs mudinājums palikt klusumā.

Klusuma grāmatzīmes

Vai atceraties, kad pirmo reizi piedzīvojāt, ka mīlestība ir abpusēja? Visas pasaules valodas tobrīd nepateiktu vairāk kā kopēja klusēšana. Vai atceraties, kad iepriekšējo reizi jutāties līdz izmisumam vientuļi? Tādos brīžos katrs apkārtējo no laba prāta sacītais teikums atgādina, cik sveši, cits citu saprast nespējīgi esam. Klusums ļautu cerēt uz sarunas spēku. Vārdi šo cerību nogalina. Vai atceraties, kad bijāt tādā aizvainojumā, ka ne tikai galvā (kur, mēdzam domāt, valoda dzīvo), bet visā ķermenī un pasaulē nebija neviena vārda, ko spētu pateikt tam, kurš tik ļoti ir sāpinājis. Tādā klusumā cilvēki pazūd cits no cita dzīves uz gadiem, varbūt pat uz visiem laikiem. Klusums runā ar lielāku intensitāti nekā vārdi. Ir tādi klusumi, kuros sacīto ir grūti saprast, un ir nepārprotamie klusumi. Klusums pēc strīda vai seksa. Klusums pēc svarīga jautājuma vai šķiršanās. Klusums kā gļēvums pateikt sāpīgo. Klusums kā meli vai drosme nenodot. Dīvaini, ka visus šo dažādo saturu nesējus apzīmē viens vārds — klusums.

Korporeļu gājiens simtgades 18. novembra rītā tukšā Brīvības ielā. Klusumā, bez dziesmām un sarunām. Līdzjūtības klusums, kurā skatos uz pazudušu un pēc dažām stundām atrastu vecu, apjukušu, pārgurušu suni. Pateicības klusums, domās pateicoties mammai par kopējām svētku pusdienām (kāpēc neizteicu to vārdos?). Dažas klusas minūtes aizņemtā darba dienā, raugoties uz koku aiz loga un esot pārliecībā, ka vērtīgākais, ko vispār cilvēks var dzīvē darīt, ir klusumā raudzīties uz koku. Varbūt tieši klusuma dēļ šie piedzīvotie, nenozīmīgie mirkļi aizķērušies prātā kā grāmatzīmes ikdienas lappusēs.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu