Daina Strelēvica, brīvprātīgā kalpotāja sieviešu cietumā • IR.lv

Daina Strelēvica, brīvprātīgā kalpotāja sieviešu cietumā

«Man patiešām ir priecīgi dzīvot, neraugoties uz visām grūtībām. Iespējams, tāpēc mani pieņem arī cietumā. Jo dodos uz to ar prieku,» saka Daina Strelēvica. Foto — Reinis Inkēns
Marija Leskavniece

Daina atver savas mājas durvis smalka un trausla, neliela auguma. Ar platu smaidu. Bet stingru, noteiktu stāju. Pirmrindniece pēc dabas, pati par sevi saka. Morālais kompass ielikts jau bērnībā ģimenē un mācoties Stendes pamatskolā, kur skolotāja mācēja arī komunistisko materiālismu skaidrot kā ētiskas nostādnes. Paklusām abas ar māsu padomju laikos nokristītas luterticībā. Tomēr Daina iestājusies arī komjaunatnē. «Man vienmēr bijis aktuāls jautājums — kā varu palīdzēt citiem? Dažiem tas varbūt nav paticis, ne jau visiem mana palīdzība ir vajadzīga, arī tas jāsaprot, bet tāda ir mana daba. Esmu iemācījusies toleranci, smalkjūtību.»

Baznīcas dzīvē Daina iesaistījās Atmodas laikā. Vēlējās nokristīt savu tobrīd 10 gadus veco puiku un arī pati pārkonvertējās katoļticībā. Iesaistījās draudzē, sāka strādāt Katoļu ģimnāzijā. Līdz krustmeita Ilze Dātava uzaicināja atnākt uz cietuma Mātes un bērnu namiņu. Darboties ar mazuļiem. «Par Dievu jau ar viņiem nerunāju, spēlējos. Bet sāku aizdomāties, ka turpat netālu ir arī sievietes, kurām varētu palīdzēt.» Nu jau 23 gadus Daina vairākas reizes nedēļā dodas uz Iļģuciema sieviešu cietumu, lai tiktos ar ieslodzītajām, rīkotu tikšanās ar garīdzniekiem, koncertus, dažādus pasākumus. Biedrībā Iļģuciema sievietes viņa vada arī vairākus sabiedrības integrācijas projektus.

Iegūt ieslodzīto uzticību nebija vienkārši. Pagāja vairāki gadi, līdz sievietes sāka atvērties, sarunāties. Jo cilvēki cietumā baidās runāt, uztraucas, ka teiktais var pavērsties pret viņiem pašiem. Sievietes baidījušās pat dziedāt līdzi garīgās dziesmas. «Liela daļa cilvēku ir pārliecināti, ka nav dziedātāji. Es par sevi arī domāju.» Bet, kad izdodas sevi pārvarēt un atvērties, kopēja dziedāšana kļūst ne tikai par patīkamu, bet arī atbrīvojošu nodarbi.

Visus šos gadus Daina pati ir mācījusies, ko nozīmē patiesi palīdzēt. Sākumā šķiet, ka labākais, ko vari darīt, ir nesavtīgi dot. Savu laiku, reizēm arī materiāli palīdzēt, atbildēt uz lūgumiem. Bet nereti svarīgāk ir dot otram iespēju. Arī cietumā. Iespēju mācīties, palīdzēt citiem, ieraudzīt pašam sevi citādi, mainīt vērtības. «Viņas man ir iemācījušas pamanīt cilvēka patiesās vajadzības. Atšķirt manipulāciju no īstas nepieciešamības.» Piemēram, jau daudzus gadus ieslodzītās ada zeķes, kas tiek nodotas bērnu slimnīcai, maznodrošinātām ģimenēm, bezpajumtniekiem. «Tas ir gan lietderīgs laika kavēklis, gan iespēja kaut ko dot citiem. Cietumā, kur cilvēki ir zaudējuši visu — brīvību, ģimeni, draugus —, sajūta, ka tomēr vari palīdzēt citam pat tad, kad pašam nekā nav, ir ļoti būtiska.» Cietumos neatrodas mūsu sabiedrības noziedzīgākā daļa, pārliecināta ir Daina. Tur atrodas sabiedrības mazāk aprūpētā, bēdīgākā daļa. Ir jāiegulda ļoti daudz pozitīvā, lai varētu viņus piecelt un panākt viņu atgriešanos sabiedrībā.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu