Lauvas un lauvēni • IR.lv

Lauvas un lauvēni

1
Akvitānijas Eleonoras lomā Rēzija Kalniņa, Henrijs II — Juris Žagars. Foto — Mārtiņš Vilkārsis
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Režisoram Aleksandram Morfovam izrādē Lauva ziemā izdodas gandrīz neiespējamais — Dailes teātra zvaigznes uz brīdi kļūst par ansambli

Ievērojamā bulgāru režisora Aleksandra Morfova izrādes Dailes teātrī ikreiz ir ar noteiktu kvalitātes zīmi — laba dramaturģija, perfekts kopskats, scenogrāfija, kas kalpo aktieriem un idejai (Mārtiņš Vilkārsis), un, protams, īstie mākslinieki īstajās lomās. Amerikāņu dramaturga Džeimsa Goldmena pirms pusgadsimta uzrakstītā luga zīmē vienu nakti, 1183. gada Ziemassvētkus, karaļa Henrija II (Juris Žagars) Šinonas pilī un «paplašinātā» ģimenes lokā — uz brīdi izlaidis laulāto draudzeni Akvitānijas Eleonoru (Rēzija Kalniņa) no cietuma, kur tā mīt jau gadus desmit, valdnieks bauda arī mīļākās, franču princeses Elisas (Anete Krasovska) kompāniju. Taču diviem lauvām vienā migā grūti, kur nu vēl ar trim lauvēniem — dēliem Ričardu, nākamo Lauvassirdi (Lauris Dzelzītis), Džefriju (Artūrs Skrastiņš) un Džonu (Toms Treinis).

Varas tirgus karuselis

Izrādē ir visi priekšnoteikumi dramatiskiem notikumiem un saspringuma kāpinājumam. Un sākums ir daudzsološs, katram no tēliem atklājot raksturu un rīcības motīvus. Jura Žagara Henrijā II dzīvesspēks kāpj pāri malām, un adrenalīns, atkalsatikšanos ar karalieni gaidot, ļauj ignorēt vecēt sākušās miesas brīdinājumus. Rēzijas Kalniņas Eleonora ir šīs savienības intelektuālā puse, gudrībai ejot rokrokā ar rūgtu neuzticēšanos. Toma Treiņa infantilais un patmīlīgais Džons, Artūra Skrastiņa hameleoniskais, desmit soļus uz priekšu štukojošais Džefrijs, Laura Dzelzīša Ričards, robusts un tiešs, taktiķis, ne stratēģis, Anetes Krasovskas nelabās nojautās saspringusī Elisa — katrs raksturs ir konkrēts un skaidrs.

Taču paradoksālā kārtā izrādes pirmajā daļā, kad saprasts spēku samērs, novērtēta aktieru meistarība un varenā skatuves mašinērija, karavīru un galminieku kustība, kādu to organizējusi horeogrāfe Inga Krasovska, brīnišķīgie Ilzes Vītoliņas kostīmi, kas pārceļ notikumus no konkrēta Eiropas vēstures momenta uz vienmēr eksis­tējošām varas spēlēm, kādā brīdī kļūst… garlaicīgi. Viss ir kārtībā — aktieri artistiski runā un labi kustas, un ir arī daudz interesantas informācijas, taču darbība rotē uz riņķi, tā arī nemainoties notiekošā intensitātei un netiekot līdz kāpinājumam.

Iemesls varētu būt tas, ka režisors ir uzsvērti iezīmējis Plantage­netu dzimtas savstarpējo ķīviņu un peripetiju līdzību ar mūsdienu pasaules kārtību, kad nav sabiedroto vai draugu, ir tikai intereses un tirgus, un ikvienam notikumam ir savas finansiālās aizkulises un cena. Šī nepārprotamā shēma kaut kā nemanāmi sāk bremzēt izrādes tēlu attiecības, kamēr vispār novērš uzmanību no tām. Savukārt varas, nevis personību cīņa sevi ātri izsmeļ — fakts ir konstatēts, un gana. Turklāt, lai cik dīvaini tas skanētu, kādā brīdī iestājas arī nogurums no laba teksta pārpilnības.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu