Anita Ozola, 20 gadus dzīvojot SOS bērnu ciematā Īslīcē, pašas bērnus audzinājusi kopā ar audžubērniem. Izauguši lieli, daudzi Ziemassvētkus brauc svinēt pie Anitas
Māja Īslīcē, kurā pašlaik ar pieciem bērniem dzīvo Anita Ozola, neko daudz neatšķiras no citām privātmājām. Virtuve ar kafijas smaržu, omulīga viesistaba, kur uz klavierēm stāv pusaudžu bildes. «Anita, tu mums esi vislabākā,» pirms doties uz skolu, no rītiem teicis vecākais no brāļiem, kuram nu jau ir 18 gadu. Apciemojuma dienā visi bērni ir skolā, bet Anita mīļuprāt pastāsta, kā ir strādāt šo darbu un kas viņa īsti ir — lielas institūcijas darbiniece vai audžumamma?
«Audžubērni piezvana man un saka: mēs uz Ziemassvētkiem būsim! Es pie sevis nodomāju — ak, nē, tik daudz ciemiņu! Bet viņi atbrauc, paši sagatavo ēdienus, paši saklāj galdus, paši nomazgā traukus. Jā, mani audžubērni brauc Ziemassvētkos un Lieldienās, bet es uz braucu uz viņu izlaidumiem un kāzām,» stāsta Anita. Cik viņai audžubērnu, neesot skaitījusi, bet no tiem, kuri viņas SOS mājā izauguši, joprojām regulāri ciemojas astoņi. Viesu pulku lielāku padara Anitas pašas abi bērni, nu jau divdesmitgadnieki.
Darbam SOS ciematā Anita, bijusī bērnudārza audzinātāja, pieteicās pirms 20 gadiem, kad tas Īslīcē bija strādājis tikai pirmo gadu. «Pēc būtības esmu audžumamma,» viņa saka. Viņas pieci aprūpējamie ir pusaudži vecumā no 12 līdz 18 gadiem. Viens no zēniem pie Anitas dzīvo no septiņu gadu vecuma, divi nonāca pie viņas, kad bija pavisam mazi. «Brālītis ar māsiņu. Viņu īstā mamma nevēlējās uzturēt kontaktus, tad nu iznāk, ka esmu viņiem vienīgā mamma,» viņa paskaidro. Abi bērni paaugušies gribējuši kaut ko uzzināt par īstajiem vecākiem, un ar Anitas palīdzību sameklēts vecākais brālis, kuram ir 22 gadi. Viņš atbraucis ciemos ar fotogrāfijām. «Izstāstīja jaunākajiem visu, ko zināja par mammu un tēti, un viņos iestājās tāds kā miers. Brālis strādā ārzemēs, bet viņi uztur kontaktus,» Anita stāsta tikpat ātri, cik kustas.
Pirms četriem gadiem Anitas mājā ienāca vēl divi brāļi, tolaik 12 un 14 gadus veci. Kad viņu tētis un vecmāmiņa nomira, atklājās, ka neviens radinieks nevar zēnus ņemt aizbildniecībā. «Viņiem tas bija ļoti sāpīgs posms,» atceras Anita. Brāļi bija izpētījuši visu pieejamo informāciju par SOS ciematiem un paši paprasījušies uz Īslīci.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.