Dzīvojam bez plāna B • IR.lv

Dzīvojam bez plāna B

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Dzintars Kalniņš

Pēdējo trīs gadu laikā līdz ar ekonomikas augšupeju acīmredzami pieaug ne tikai iedzīvotāju uzkrājumu apjoms, bet arī to rīcībā esošie aktīvi. Ir atgriezies optimisms par nekustamā īpašuma iegādi, arvien vairāk iedzīvotāju pērk jaunas automašīnas, kā arī dažādas sadzīves lietas. Tas nozīmē, ka pieaug ne tikai patēriņš, bet arī uzņemto saistību apjoms.

Lai pasargātos no neparedzētām situācijām, lielākā daļa iedzīvotāju aizvien veido tā dēvēto drošības spilvenu, kas visbiežāk ir uzkrājums vienas līdz trīs mēnešalgu apmērā. Tai pašā laikā apdrošināšanu kā risinājumu “nebaltām dienām” joprojām izmanto salīdzinoši neliela daļa iedzīvotāju. Līdz ar to lielākā daļa ģimeņu Latvijā joprojām dzīvo bez plāna B nebaltajām dienām, jo atsevišķās dzīves situācijās ar vienas mēnešalgas uzkrājumu apjomu var nepietikt.

Novērtējot, kam cilvēki veido finanšu uzkrājumus, ir redzams, ka lielu daļu no tiem iespējams vai nu pilnībā vai daļēji apdrošināt, taču piesardzība attiecībā uz apdrošināšanas pakalpojumiem, kā arī vēsturiski radušies stereotipi par nozari joprojām liek apdrošināšanu nolikt svaru kausu pretējā pusē uzkrājumu veidošanai. Līdz ar to iedzīvotāji izvēlas sev tuvāko un labāk saprotamo veidu, kā nodrošināties pret iespējamajiem nākotnes riskiem – veidojot uzkrājumu, vai arī atstāj situāciju veiksmes ziņā. Tomēr apdrošināšanas un uzkrājumu veidošanas instrumentu pielietojums nemaz nav tik atšķirīgs un drīzāk ir viens otru papildinošs, nevis izslēdzošs.

Apdrošināšanas pakalpojumu pieejamība un klāsts gadu no gada paplašinās, piedāvājot dažādas iespējas parūpēties par sev tik svarīgo ģimenes materiālo nodrošinājumu. Apdrošināties nenozīmē piesaukt nelaimi vai arī gluži vienkārši apdrošināt  tikai to, ko paredz likums vai banka – mājokli vai auto.

Šodien iespējams parūpēties par savu un tuvinieku finansiālo atbalstu arī tādās situācijās kā darba zaudējums, ilgstoša slimība vai gluži vienkārši sadzīviskas nebūšanas ar zemē nomestu viedtālruni vai velosipēda zādzību.

Iespējams, ka atsevišķās situācijās apdrošināties ir prātīgāk un reālāk, nekā mēģināt uzkrāt naudas rezervi visām iespējamām dzīves likstām, kas varētu atgadīties.

Vērtējot Latvijas iedzīvotāju paradumus apdrošināšanā, jāsaka, ka iedzīvotāji vispirms domā par materiālo lietu drošību, piemēram, mājokli un tā iedzīvi, automašīnu vai lietām, kas iegādātas ar kredītkarti. Dati rāda, ka daudz par zemu novērtējam dzīvības apdrošināšanas nozīmi. Saruna ģimenē par dzīvības apdrošināšanu vai iespējamu darba zaudēšanu joprojām ir diezgan neērta, pat tabu tēma, baidoties piesaukt nelaimi, negribot domāt par slikto.

Tajā pat laikā katram trešajam Latvijas iedzīvotājam (27%) būtu grūtības segt savus ikmēneša maksājumus, ja pēkšņi, piemēram, īslaicīga bezdarba vai slimības gadījumā samazinātos ienākumi, liecina Swedbank apdrošināšanas veiktā aptauja. Tikai 7% iedzīvotāju negaidītu dzīves pavērsienu gadījumā neizjustu nekādas finansiālas problēmas. Apskatot šo skaitli no otras puses, lielākais vairums jeb 93% būtu spiesti rast veidu, kā pielāgoties, paļaujoties tikai uz pašu spēkiem. Arī tas, protams, ir iespējams un notiek, tomēr gan drošības spilvena veidošana, gan dažādi apdrošināšanas veidi var palīdzēt šādas situācijas padarīt mazliet vieglākas.

Kopumā, pēkšņi samazinoties ienākumiem, iedzīvotāji visbiežāk (49%) rēķinātos ar savu tuvinieku atbalstu un paļautos, ka viņi nosegtu steidzamākos maksājumus. Ievērojami retāk cilvēki aizņemtos naudu no draugiem (26%) vai izmantotu savus uzkrājumus, ar kuriem pietiktu vismaz trīs mēnešiem (24%).

Swedbank aprēķini rāda, ka vidējā summa, kas nepieciešama ģimenei, lai, piemēram, pielāgotos jauniem dzīves apstākļiem pēc tuvinieka zaudējuma, ir 6000 eiro.

Tā ir salīdzinoši liela summa gan uzkrājumam, gan tuvinieku aizdevumam. Ir labi, ja ģimenes rīcībā ir kapitāls vai likvīds aktīvs, kas ļauj par šādu situāciju neraizēties, tomēr cik daudziem no Latvijas iedzīvotājiem tas realitātē tā patiešām ir?

Ļoti racionāli paskatoties, Latvijā ir diezgan maza daļa cilvēku, kuri mierīgu sirdi varētu teikt, ka papildus materiālā palīdzība no malas pēkšņa ienākumu zuduma gadījumā viņiem vispār nemaz nebūtu nepieciešama. Īss “priekšnoteikumu saraksts” būtu – ja ir uzkrājums vismaz pusgada ienākumu apjomā, ja ir viens vai vairāki likvīdi nekustamie īpašumi bez kredītsaistībām, ja ir ģimenes bizness, kas turpina darboties, ja nav kredītsaistību un blakus nav neviena, par kuru rūpējaties un par kuru esat finansiāli atbildīgi.

Var piekrist, ka saruna par to, kas notiks, ja manis vairs nebūs, nav viegla, taču tā nav arī neiespējama. Turklāt risku mazināšana attiecas arī uz sadzīviskākām lietām, par ko sarunu iesākt, visticamāk, ir vieglāk. Pieļauju, ka nereti apdrošināšana kā instruments risku sadalīšanai ir prātīgāks veids, nekā visa ilgi krātā uzkrājuma atdošana par sasistas mašīnas vai Ziemassvētku jampadracī izdeguša mājokļa remontu. Tāpēc ikvienai ģimenei es ieteiktu atrast laiku vienkāršai sarunai par to – kāds ir mūsu plāns B neparedzētām dzīves situācijām, vienalga kādas tās būtu – attiecībā uz auto, mājokli un, protams, sevi pašu. Apdrošināšana un uzkrājumi ir kā vienas monētas divas puses, kas viena otru veiksmīgi papildina, palīdzot iegūt un saglabāt drošu finanšu pamatu zem kājām dažādās dzīves situācijās.

 

Autors ir Swedbank Riska apdrošināšanas daļas vadītājs

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu