Gals un sākums JRT • IR.lv

Gals un sākums JRT

21
FOTO — jānis deinats
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Izrāde Kalpa zēna vasara. Sākums pārsteidz ar režisora Alvja Hermaņa atklātību

Jauno izrādi, kas tapusi, Alvim Hermanim saspēlējoties ar sava aktierkursa audzēkņiem, principā negribas vērtēt «zvaigznīšu» matemātikā. Izrāde ir eksperiments, un divpadsmit jaunieši, kas praktiski bez sagatavotības (studijas taču sākās tikai septembrī!) debitē JRT, ir varoņi tāpēc vien, ka neģībst vai nejauc tekstu. Var, protams, gadīties, ka viņi nav paguvuši nobīties; Hermaņa paša, laba, bet krietnu laiku nespēlējuša aktiera, balsī uz skatuves, piemēram, spriedze ir stipri jūtamāka. Un tomēr — tas, ka Kalpa zēna vasara neliek par sevi runāt kā par studiju darbu, ir apbrīnojami. Hermanis demonstrē izcilu režisora meistarību un, šķiet, arī — atklātību.

Izrādes PR tika virpināts ap jauno aktierkursu, tomēr jāsāk ar rakstnieku Jāni Akurateru. Programmiņā režisors uzsvēris, ka Akuraters (pretēji, piemēram, padomju literatūrzinātnes interpretācijām) neraksta vis reālistisku stāstu par smagajām kalpa gaitām pie saimnieka — ekspluatatora, bet gan simbolismam piederīgu sacerējumu. Strikti runājot, Kalpa zēna vasara gan nav simbolisma darbs, bet taisnība — tas nav reālisms. Drīzāk impresionisms vai aizkavējušās romantisma vēsmas, ko režisors arī pats izmantojis izrādes vizuālajā noformējumā. Piemēram, programmiņā, kurā uzzinām ne vien spēlējošo jauniešu — Agates Brences, Jāņa Grūtupa, Toma Harjo, Martas Jančevskas, Gerdas Lapoškas, Ritvara Logina, Artura Muskara, Matīsa Ozola, Elvitas Ragovskas, Lolitas Sīles, Grētas Skaras un Emīla Zagorska — vārdus, bet lasāms arī solīds materiāls par Akuratera dzīvi un daiļradi, ko papildina pamatā pirmsmodernisma laika gleznu reprodukcijas.

Izrāde būtībā ir Akuratera grāmatas lasījums, ko metaforiski atver un aizver Hermanis, pēc ilgāka laika redzams aktiera ampluā. Viņš ienāk askētiskajā baltajā telpā, tērpies apmēram tā, kā esam JRT vadītāju pieraduši redzēt publiskajā telpā, un lasa stāsta sākuma un beigu nodaļas, kas kalpa Jāņa vasaras atmiņas par laukiem, darbu un pirmo mīlestību iekaļ drūmā ietvarā. Vasara ir pagājusi. Pat ja tā dzīvo atmiņās. Vai teātrī.

Kādā nesenā intervijā Hermanis izteicās, ka iestudēt Kalpa zēna vasaru ar jauniešiem pēc četriem gadiem nebūtu jēgas: patlaban viņiem trūkst profesionālu iemaņu, toties piemīt jaunības autentiskums. Jaunība kā pašvērtība no sākuma gan liek mazliet spuroties izrādei pretī. Estētiski Kalpa zēna vasara ir Hermaņa 2006. gadā iestudētā Friča Bārdas. Dzejas. Ambienta mazā māsa un pieder Oblomova, Brodska/ Barišņikova vai Kaspara Hauzera «ģimenei», tāpēc mēs labi zinām: lai nospēlētu jaunību, pietiek ar talantu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu