Kad Ilvija Jakovina vēl gāja skolā, klasesbiedrenēm teica, ka laukos nekad nedzīvos. Tagad viņas zemnieku saimniecība jau desmit gadus ražo produktus no sava piena, kas nav krejots un mākslīgi uzlabots. Bet ikdienas soli atvieglo dažādi roboti, pat zāles pļaušanu
Palsa, Paipala, Amazone un Pīpene — Ilvijas atmiņa joprojām glabā pirmo četru gotiņu vārdus. «Atceros, bija tādi juku laiki, nopirkām mājai vannu, tā bija par Paipalas naudu, skapis — par Pīpenes naudu. Tagad vairs govju vārdus neatceros, datorprogrammā tās visas iet pēc numuriem.»
Ilvijas Jakovinas saimniecībā ir 70 Holšteinas šķirnes govju, pēdējos gados klāt nākušas arī 350 dējējvistas, liels skaits jaunputnu. Strenču novada Jērcēnu pagasta Cālīšus viņas ģimene iegādājās salīdzinoši nesen, 2000. gadā. Saimniekošana paralēli gan notiekot arī vecmammas dzimtas mājās Veckūkuros, kas atrodas tā paša novada Plāņu pagastā kādus 25 kilometrus no Cālīšiem. Uz produktiem, ko Cālīšos izveidotais cehs ražo tikai no pašu zemnieku saimniecībā slauktā piena, minēts Veckūkuru vārds.
Māja ar raibaļām
«Esmu pilsētas meitene. Lauki mani īsti nesaistīja. Skolā klases meitenēm esmu teikusi — es lai dzīvotu laukos? Govis slauktu? Nekad! Arī ražošana nekad dzīvē man prātā nebija ienākusi. Tāds likteņa pagrieziens,» pasmaida Ilvija.
Viņas darba kabinets Cālīšos daudz neatšķiras no pilsētas biroja. Tikšanās dienā iegadījušies Latvenergo remontdarbi, piena produktu cehs atsāks strādāt, kad atjaunosies strāvas padeve. Rūc ģenerators. Govīm, kas turpat aiz loga mīņājas novietnē, ir jābūt izslauktām, pienam — atdzesētam. Apkārt, cik vien acis rāda, stiepjas lauki un meži, asfalts Cālīšus nav sasniedzis. Valmiera ir 20, ja ātri brauc — 10 minūšu attālumā, tomēr emocionāli liekas, ka tā ir tālu prom.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.