Trauslais pavasaris • IR.lv

Trauslais pavasaris

5
Skats no izrādes. Aktieri Klāvs Mellis (no kreisās) un Reinis Boters. Foto — Kristīne Madjare
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Jaunā teātra Kvadrifrons izrāde Pavasaris — raupjš un nepiegludināts stāsts par pieaugšanu

Tikko Rīgas Cirkā atklātais teātris Kvadrifrons savu piedzimšanu atzīmējis ar trim pirmizrādēm. Šoreiz par vienu no tām — Pavasari, iestudējumu, ko vērts noskatīties, jo tas ir svaigs un godīgs teātra darbs. Īpaši tiem, kas ir (vai arī tiem, kuriem ir) pusaudži.

Labas izrādes jauniešiem Latvijā ir retums, un pieredze rāda, ka tās nerodas tāpat vien — kā parunāšanās ar «jauno skatītāju» par neko. Pavasaris šajās lamatās neiekrīt. Izrādes tēmu «pieaugšana» Kvadrifrona grupa — aktieri Reinis Boters, Āris Matesovičs, Klāvs Mellis, Ance Strazda un dramaturgs Evarts Melnalksnis — risina, izvēloties konkrētu aspektu (šoreiz — seksualitātes pamošanos), un ieņem pozīciju, ko visprecīzāk, šķiet, būtu raksturot ar anglicismu «gūstekņus neņemt» (take no prisoners). Tas ir, nav nekādu atrunu, nav robežu, lietas tiek sauktas īstajos vārdos un uzlūkotas bez aizspriedumiem.

Pavasaris, kas tapis sadarbībā ar vācu režisori Alīsiju Gēgelinu, par izrādes pamatu izmanto Franka Vēdekinda lugu Pavasara atmoda, un man šķiet, ka izrādes un lugas salīdzinājumā arī vislabāk atklājas tas, kāpēc personiski man jaunais iestudējums (un tam pa pēdām — jaunais teātra projekts) šķiet Latvijas teātrim nozīmīgs. Runa ir par teātra emocionālo attieksmi pret pasauli.

Vēdekinds kā jau modernisma avangarda dumpinieks uz tēmu «pieaugšana» skatās saasināti — 19. gs. beigās rakstītā luga, runājot par pusaudžu seksualitāti, pārkāpj daudzus tabu. Lugas galvenajai varonei mēģinājumi noskaidrot kaut ko par bērnu radīšanu (viņas māte izlīdzas ar stārķa metaforu) beidzas ar grūtniecību un nāvi nelegālā abortā. Citi lugas pusaudži, arī pamesti savā vaļā, mokās ar neizpratni par ķermeņa pārmaiņām, atšķirīgu seksualitāšu veidošanos, emocionālā brieduma trūkumu. Iemīlas, dumpojas, par jebkuru cenu cenšas izvairīties vai — tieši otrādi — iekļauties pieaugušo pasaulē, bet, lai ko jaunie varoņi darītu, viss beidzas slikti. Un Vēdekinds zina, kāpēc. Vaina jāuzņemas svētulīgajai sabiedrībai, pieaugušajiem, kas uzspiež jauniešiem uzvedības formas, ignorējot faktu, ka viņu ķermeņi, prāti un sirdis bez jebkāda apvalda traucas citos virzienos.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu