Tukšuma piepildīts trauks

Romāns Čapajevs un tukšums — kas kopīgs anekdotēm par krievu karavadoni un budisma mācību?

Vienu no manas paaudzes kulta romāniem, Krievijas postmodernisma tēva un joprojām spoža prozaiķa Viktora Peļevina romānu Čapajevs un tukšums, nebiju lasījusi. Tāpēc nopriecājos, ka Emīla Dreiblata tulkojumā tagad ir iespēja to izlasīt latviski.

Čapajevs un tukšums ir Peļevina trešais romāns, iznācis 1996. gadā. Domāju, ka par tā panākumiem spilgtāk runā nevis nominācijas un balvas, bet gan atstātās pēdas — romāns tulkots Eiropas lielajās valodās, iestudēts uz teātru skatuvēm, 2015. gadā to ekranizējis režisors Tonijs Pembertons filmā Budas mazais pirkstiņš.

Par ko ir stāsts? Par Čapajevu, protams. Leģendāro Pirmā pasaules kara dalībnieku un sarkanās armijas komandieri. Šajos laikos Vasilija Čapajeva vārdu zina katrs skolas bērns, taču drīzāk no neskaitāmajām anekdotēm, kuru stāstīšanas tradīcijas izrādījušās noturīgākas par vēsturisko atmiņu. Stāstā ir arī ložmetējniece Aņka, un Petja — dzejnieks Pjotrs Pustota — ir romāna galvenais varonis. Peļevins ir ņēmis krievu mutvārdu folkloras izveidoto tukšo trauku un piepildījis ar sev būtisku saturu.

Romāna darbība notiek laikā, kad tiek dibināta Latvijas valsts — 1918./19. gadā. Krieviju ir sagrābis pilsoņu karš, sarkanie pret baltajiem, visi pret visiem. Ieroči, nežēlība, kokaīns un neaptverami kara mobilizēti resursi, kas ļauj augstākajām militārajām amatpersonām īstenot gandrīz jebkuru iedomu. Vilcieni, ar ko pārvietojas armijas komandieri, ieroču markas, kara situācijā izspēlētie viltīgie manevri un augsti ideāli. Romāna sākumā detalizēti aprakstītie vēstures notikumi provocē izturēties ar nopietnību, meklēt dziļākas vēstures likumsakarības, taču nopietnība šeit ir nevietā. Spilgtie pieredzes fragmenti galvenā varoņa apziņā pārtrūkst vai pārslēdzas kā pēkšņi pamostoties.