Tāds ir otrs nosaukums igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas autobiogrāfiskajam darbam Biedrs bērns. Romāns stāsta par smagākajiem padomju okupācijas gadiem, kad cilvēkus represēja bez īpaša iemesla. Bet igauņu rakstniece šo laiku atceras ar gaišumu
Mazā Lēlo laiza saldējumu, sēžot pie frizētavas, kur strādā viņas tēta māsa Anne. Pēkšņi viens no uzraksta burtiem ar blīkšķi nogāžas tieši virs meitenes. Troksnis, stikla šķindoņa, mazliet asinis. «Sabotāža!» vicinādams ieroci, kliedz krievu virsnieks. Bet Annes tante nopriecājas, ka meitenei uzkritis Z burts. Ja būtu kritis I, būtu meiteni nositis. Šī traģikomiskā epizode pieminēta Lēlo Tungalas autobiogrāfiskajā grāmatā Biedrs bērns, pēc kuras motīviem uzņemta viena no Igaunijas simtgades filmām — Monikas Sīmetsas spēlfilma Biedrs bērns (filmu varēs redzēt arī Latvijā). Grāmatas tulkotājs Guntars Godiņš stāsta — Biedrs bērns Igaunijā iemīļoto dzejnieci Lēlo Tungali uznesa uz tāda popularitātes viļņa, ka viņa jūtas vairāk samulsusi nekā aplaimota. Taču grāmata ir fantastiska — maza bērna skatījumā okupētajā Igaunijā piedzīvotās represijas ir šausminošas, taču vienlaikus padomju režīms attēlots līdz smieklīgumam absurds. Grāmata (arī filma) liek raudāt un smieties. Lēlo Tungala māca to, ko reiz viņai iemācījis vectēvs — spītēt ļaunumam ar dzīves sparu. Uzzinājis, ka Lēlo mammu ir apcietinājusi čeka, viņš nav ļāvis tuviniekiem saskumt. «Vai jūs domājat, ka Staļinam kaut ko nozīmētu igauņu tautas bēdīgais gals? Dutki, tas tikai ūdens uz komunistu dzirnavām! Jāēd, jādzer un jāpriecājas līdz dvēseles dziļumiem!»
Lēlo Tungala tikko ciemojās Rīgā, ar viņu kopā bija tulkotājs Guntars Godiņš. Pirms dažiem gadiem viņš atdzejoja brīnišķīgu Tungalas dzejoļu krājumu Daudzpusīgais ronis, kurā ir arī labskanīgs dzejolis Latviešu valodas saldējums. Intervijā, kurā Godiņš uzņemas tulka pienākumus, pārliecinos, ka igauņu literāte atpazīst dažus latviešu vārdus. Viņas temperamentīgās vecāsmātes Minnas Katarīnas tēvs bijis latvietis, mamma — poliete. Abi iepazinušies Krievijā. Lēlo Tungala min, ka varbūt tāpēc vienmēr, kad viņa ir Rīgā, te ir saulains laiks.
Igaunijā populārs ir Biedrs bērns, bet Latvijā starp lasītākajām grāmatām ir Noras Ikstenas Mātes piens un Māras Zālītes Pieci pirksti, kas arī ir autobiogrāfiskas bērnības atmiņas par padomju laikiem. Kāpēc, jūsuprāt, šādas grāmatas ir tik lasītas, tik vajadzīgas?
Esmu lasījusi Ikstenas un Zālītes grāmatas — labas. Nora Ikstena ir draudzenei manai meitai Marjai Kangro, kura arī ir rakstniece, viņas grāmata Stikla bērns ir iznākusi Latvijā. Savukārt ar Māru Zālīti iepazinos jau sen, padomju laikos, kad abas bijām jaunās dzejnieces un piedalījāmies Majakovska dzejas festivālā Gruzijā. Toreiz nerunājām par to, kas ar mums noticis bērnībā.
Kāpēc mūsu grāmatas ir tik populāras? Igaunijā triloģija, kurā ir apkopotas grāmatas Biedrs bērns, Samts un zāģu skaidas un Sievietes rokas pieskāriens, piedzīvo jau ceturto metienu. To tiešām lasa. Par padomju laiku ir bijis tik daudz melīgu grāmatu! Es jau jaunībā gribēju pastāstīt par savu bērnību. Man bija gadi 20, kad dzejas formā uzrakstīju par to poēmu. Iesniedzu izdevniecībai Noorus, bet redaktors teica: «Kas atļauts disidentam Solžeņicinam, nav atļauts jaunai dzejniecei mazā valstī.» 1963. gadā Lennarta Meri un Enna Sarva tulkojumā Igaunijā iznāca Aleksandra Solžeņicina garstāsts Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē. Bet mana poēma palika nepublicēta.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.