Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju diezgan vieglprātīgi attiecas pret mantojuma atstāšanas juridisko pusi. Lai gan vairākums (89%) atzīst, ka mantojuma lietas ir svarīgi sakārtot jau laikus, realitātē to izdarījis tikai retais, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā aptauja.[1]
Pēc Latvijas iedzīvotāju domām, visefektīvākais veids mantojuma nodošanai tuviniekiem ir testamenta sastādīšana (59%), savlaicīga īpašuma noformēšana uz izvēlētā mantinieka vārda (41%) un dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu un/vai pensiju 3.līmeņa uzkrājumi (18%). Tiesa, praktiski kādu no iepriekšminētajiem veidiem izmantojusi itin maza daļa aptaujāto – testamentu sastādījuši 6% iedzīvotāju, bet mantojumu uz mantinieka vārda noformējuši tikai 9%. Atšķirīga aina vērojama tikai uzkrājošās dzīvības apdrošināšanas un 3. pensiju līmeņa kontekstā, 61% no tiem aptaujātajiem, kas šo veidu minējuši kā efektīvu mantojuma nodošanas instrumentu, paši to arī pielieto.
Saprotams, ka par savu aiziešanu un ar to saistītiem aspektiem cilvēkiem negribas nedz domāt, nedz runāt, tomēr katra paša labā ir vismaz reizi noturēt sarunu par mantojuma lietām ar saviem tuvākajiem. Tas nepieciešams, lai aizgājēja griba patiesi piepildītos tādā mērā, kā tas iecerēts. Turklāt mantojuma lietu sakārtošanu ir vērts apsvērt ikvienam neatkarīgi no vecuma un īpašuma apmēra, jo mantojumā līdzcilvēki var saņemt ne tikai īpašumu, naudu un citas vērtīgas lietas, bet arī parādsaistības. Lai no šādām nepatīkamām situācijām izvairītos, laikus jādodas pie jomas eksperta, kas kliedēs bažas, sniegs atbildes uz neskaidriem jautājumiem un atbilstoši situācijai sakārtos mantojuma juridisko pusi.
Nereti no došanās pie notāra sakārtot mantojuma jautājumus iedzīvotājus attur vairāki apsvērumi, kas lielākoties ir saistīti ar zināšanu trūkumu un emocionālajiem aspektiem.
Saskaņā ar aptaujas rezultātiem, vairāk nekā piektā daļa aptaujāto nav informēti par to, ka mantojums paredz arī parādu mantošanu, kas vēlāk var radīt nepatīkamus pārsteigumus tuviniekiem.
Tāpat iedzīvotāju vidū nav skaidrības par to, kuri juridiskie instrumenti izmantojami, lai mantojuma lietas sakārtotu, kādas darbības mantojuma atstājējam veicamas un ar cik lielu naudas summu jārēķinās, ja vēlas, piemēram, noslēgt mantojuma līgumu vai testamentu.
Pilnīgu pārliecību par nepieciešamajām darbībām savlaicīgai mantojuma lietu sakārtošanai pauž tikai 18% iedzīvotāju, kamēr 52% tās zina vien aptuveni, bet 30% nezina vispār. Turklāt jāpiebilst, ka, pieaugot ienākumu apmēram, nebūt nepieaug aptaujāto zināšanu līmenis ar mantojumu saistītajos jautājumos. Tas lielākoties uzlabojās, tikai sasniedzot zināmu vecumu, visaugstāko aktualitāti iegūstot vecuma grupās virs 50 gadiem.
“Testaments vai mantojuma līgums jau sen nav dokuments, kuru sastāda tikai sirmgalvji. Dzīvoklis, zeme, kaut nedaudz naudas bankā. Arī nelielas materiālās vērtības ir to vērtas, lai aizdomātos par savas pēdējās gribas izteikšanu, tādējādi sakārtojot lietas, vēl dzīvam esot, bet galvenais – atvieglojot mantiniekiem savas mantas pārņemšanu. Jebkurā gadījumā ir svarīgi atcerēties, ka tad, ja testamenta nav vispār, cilvēka vietā lēmējs būs likums, bet diemžēl kādreiz tas ir iemesls strīdiem starp aizgājēja tuviniekiem,” uzsver Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs zvērināts notārs Jānis Skrastiņš.
Katru gadu pēdējo gribu pie Latvijas zvērinātiem notāriem testamentā pauž vidēji 3000 cilvēku, un Zvērinātu notāru padomes statistika liecina, ka kopš atteikšanās no lieciniekiem (2014. gadā) pie notāriem taisīto testamentu skaits ir pieaudzis divas reizes. Savukārt mantojuma līgumus cilvēki slēdz vidēji 100 gadījumos gadā.
“Tam kurš vēlas viest skaidrību par to, kā viņa manta būtu sadalāma pēc nāves, ir ļoti būtiski izdarīt pirmo soli – atnākt pie zvērināta notāra. Ņemot vērā cilvēka vēlmes un ieceres par savas mantas likteni pēc viņa aiziešanas, zvērināts notārs zinās ieteikt, kuru no trim ceļiem izvēlēties, lai paustu savu gribu – sastādīt testamentu, noslēgt ar izraudzīto mantinieku mantojuma līgumu vai nedarīt neko un ļaut, lai mantojuma sadale norit saskaņā ar likumu, ja pēdējā griba saskan ar likumā noteikto,” stāsta Skrastiņš.
Autore ir Swedbank Finanšu institūta eksperte
[1] Pētījums veikts 2018. gada septembrī sadarbībā ar Snapshots, aptaujājot 706 respondentu izlasi vecumā no 18 līdz 74 gadiem visā Latvijā.
Pagaidām nav neviena komentāra