Iekļaujas

Attīstībai/Par! apsteidz Nacionālo apvienību, Pavļuts populārāks par Iesalnieku

Mēdz teikt, ka mīļotam bērnam daudz vārdu. Ko tad teikt par sociālajiem liberāļiem, kuriem Kremļa troļļi izgudro un vietējie līdzskrējēji palīdz izplatīt aizvien jaunas, jo savstarpēji pretrunīgākas un absurdākas, jo labākas iesaukas — liberālfašisti, liberālmarksisti, liberasti, genderisti utt. Pirms dažiem gadiem bija pat brīdis, kad lembergisma flagmanis «neatkarīgā» Rīta Avīze, nespēdama vairs pat no pirksta izzīst nevienu viņiem piedēvējamu ļaunumu, aizpildīja platību ar diskusiju par tēmu — kā viņus pareizāk lamāt? Par sorosistiem vai sorosoīdiem?

Visa šī gānīšanās, protams, notikusi labākajās sazvērestības teoriju tradīcijās — ka liberāļi ir kāda skaitliski maza grupiņa, kas vienlaikus apveltīta ar brīnumainu spēju kontrolēt ja ne visu pasauli, tad katrā ziņā «sapuvušos Rietumus». «Tradicionālo vērtību aizstāvji», kuru «tradicionālisms» parasti sakņojas padomiskos aizspriedumos un autoritārā domāšanā, visiem spēkiem centušies radīt sev izdevīgo iespaidu, ka liberālisms ir kaut kas margināls, Latvijai svešs un no ārpuses uztiepts.

Taču, par spīti visam, pulgotās un noniecinātās liberālisma idejas Saeimas vēlēšanās atrada daudz nozīmīgāku atbalstu, nekā bija gaidīts.

Trīs vēlēšanās startējušas partijas var bez sevišķām atrunām dēvēt par sociāli liberālām. Gan Attīstībai/Par!, gan Jaunā Vienotība, gan Progresīvie savās programmās un retorikā piešķir prominentu vietu vienam un tam pašam jēdzienam — iekļaujoša sabiedrība. Tas labi atspoguļo sociālā liberālisma galvenās vērtības — atvērtību dažādībai, toleranci pret atšķirīgo, vēlmi piesaistīt, nevis atstumt, atbalstīt, nevis ignorēt.