Viktors Karpenko, restaurē altārgleznas Elzasā • IR.lv

Viktors Karpenko, restaurē altārgleznas Elzasā

Karpenko ir Francijas un Latvijas pilsonis, un viņam ir seši bērni. Vecākā meita beigusi Mākslas akadēmiju un dzīvo Latvijā. «Man patīk tas, ko daru. Aizrauj senās glezniecības tehnika. Ir labi pacientus atgriezt pie dzīvības un priecēt daudzas paaudzes.» Foto — Ieva Alberte
Ieva Alberte

Strasbūras katedrāle ir milzīga. Notre Dame sānā aiz masīvām, gaišzilām durvīm atrodas katoļu garīgais seminārs, kur ir restauratora Viktora Karpenko darbnīca, viņš ir rīdzinieks no Imantas. Francijā Viktors strādā gandrīz 15 gadus. Pirmo viņš parāda lielu altārgleznu ar svēto Ulrihu, tā tikko atceļojusi no kādas Elzasas baznīcas. To viņš restaurēs aptuveni gadu, jo ir vēl citi darbi: uz galda čuč svētā Jāzepa un Jēzus bērna statuja, kurai jābūt gatavai šoruden. «Statuja bija pārkrāsota pelēka. Kāda gados vecāka kundze atcerējās, ka tā bijusi krāsaina. Aizbraucu, apskatīju, notestēju — tiešām krāsaina. Vedu uz Strasbūru restaurēt.»

Viktors no Latvijas aizbrauca, jo apnika darba kultūra — par rekonstrukciju Melngalvju namā nesamaksāja visu summu. Konferencē Kanādā bija iepazinies ar itāļu  restauratoru, kurš strādāja Otavā un aicināja palīgos. Lai to darītu, vajadzēja augstāko izglītību, tāpēc, 2000. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvis maģistra grādu restaurācijā, Karpenko ar ģimeni devās pāri okeānam. Kursos apguva franču valodu, strādāja restaurācijā un Monreālas Universitātē maģistrantūrā studēja muzeoloģiju. Nesen Viktors amata prasmes papildinājis arī Florencē.

Kad Kanādā aptrūkās darba, Latvija tobrīd bija iestājusies Eiropas Savienībā, tika atvērts darba tirgus, un 2004. gadā Viktors devās uz Strasbūru. Kolēģi bija stāstījuši, ka Elzasā ir daudz katoļu baznīcu un reģions bagāts ar sakrālo mākslu. «Bet es te biju svešais. Man vaicāja, ko esmu restaurējis Francijā. Neko. Katram reģionam ir savas prasības, un mana Kanādas pieredze viņiem bija mazsvarīga.» Viktors pirmo darbu atrada pie kāda poļu priestera, kurš kalpoja Strasbūrā. Tas deva zaļo gaismu. Četrus gadus Viktors strādāja savā darbnīcā, līdz katoļu seminārs piedāvāja pārcelties pie viņiem — kapelā restaurēt vairākas gleznas.

Altārgleznas Viktors mīļi dēvē par pacientiem un rāda kādu no 17. gadsimta. «Lūk, svētā Marija. Viņai bija tādas jocīgas lūpas, kā piepumpētas ar botoksu. Noņēmu virskārtu, un atklājās, ka kāds vietējais mākslinieks bija pārgleznojis.» Viktors rāda mapi ar avīžrakstiem par savu darbu vācu un franču valodā, un visvairāk aprakstīta ir kāda pagrabā atrasta glezna, kas bijusi tik dramatiskā stāvoklī, ka Viktora sieva smējusies, ka tai vajadzīga reanimācija, nevis restaurācija.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu