Par 1941. gada jūnijā Rīgas Centrālcietumā nošautajiem cilvēkiem bija tik vien zināms kā šausminošas bildes un daudz mītu. Vēsturniece Inese Dreimane skrupulozā pētījumā ir precizējusi, ka čekisti nošāva 99 cilvēkus. Arī to, kas viņi bija
Klikšķinot uz blāvajām fotogrāfijām, Inese Dreimane bez pūlēm sauc vārdus un stāsta par viņiem. Kārlis Valdmanis, šoferis, 1941. gada jūnijā bija atbraucis no Abrenes uz Rīgu apciemot māsu. Arnolds Čuibe, Skolu departamenta direktors, un viņa dēls ar tādu pašu vārdu, bijis arhitekts. Apcietināti, iespējams, par pīpēšanu uz balkona uzlidojuma laikā. Robežsargs Frīdrihs Puriņš, kura sievu un desmitgadīgo dēlu nogalināja čekas kaujinieku uzbrukumā Masļenku robežsargiem. Arvīds Mednis, pēc viņa nāves bāreņos palika septiņgadīgs puika. Vēsturniece zina visu 99 noslepkavoto vārdus. Lai tos atklātu, pētnieciskajam darbam bija jāvelta četri gadi.
Uziets ekshumācijas protokols
Dreimane ir pirmā vēsturniece, kas pētījusi čekistu pastrādātās slepkavības Centrālcietumā drīz pēc Vācijas armijas iebrukuma PSRS 1941. gada 22. jūnijā. Karaspēks tuvojās strauji, Rīga bija ieņemta jau 1. jūlijā. Īsajā laikā no 27. līdz 29. datumam arī notika slepkavības Centrālcietumā. Par tām bija zināms. Kā ironizē vēsturniece, Latvijā nav gandrīz neviena pieaugušā, kurš nebūtu redzējis bildes, kas vācu okupācijas laikā tika publicētas grāmatā Baigais gads. 1942. gadā to izdeva propagandas nolūkos, tāpēc grāmatā redzami ekshumēto cilvēku briesmīgi tuvplāni, lai izceltu čekistu zvērības. Taču nogalināto skaits nav norādīts.
Līdz šim valdīja pieņēmums, ka pēc Valsts drošības tautas komisāra Semjona Šustina parakstīta saraksta tika nošauti 78 cilvēki. Taču Inese secinājusi, ka vairāki uzvārdi minēti divreiz un faktiski no šī saraksta nogalināti 66 cilvēki. Cik zināms, sievietes netika nogalinātas. Tātad Vikipēdijā un daudzās publikācijās minētais skaitlis «78» nav pareizs. Tā sākās viņas pētījums.
Inese nolēma pārbaudīt, vai Vācijas Ārlietu ministrijas arhīvā neglabājas Centrālcietuma pagalmā nošauto ekshumācijas protokols. Pirmā atbilde bija — nē, nav! Taču vēlāk protokols atradās. «Bija vienpadsmit vakarā, un es aiz sajūsmas kliedzu,» Inese atceras, kā saņēma e-pastu ar protokola skenējumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.