Pārgājiens pa upes tecējumu: mežonīgi krasti, slideni akmeņi, vareni smilšakmens atsegumi, sagāzušies koki, bebru aizsprosti, pieteka, kas maina ūdenslīmeni un temperatūru upē, nedarbos pieķerti plikņi, zaķīšu pirtiņa un privātā pasaku pļava
Ir staigāts gar upēm, ir laivots pa upēm, bet brist pa upes tecējumu vēl nav gadījies. Upjošana man bija kas jauns — līdz pagājušajai nedēļai. Latvieši nudien ir radoša tauta, kas no citroniem vienmēr ir gatavi pagatavot limonādi: ja valsti piemeklē krīze, izlienam caur adatas aci un pārsteidzam visu Eiropu; ja dabu piemeklē sausuma periods, mēs aši izdomājam veidus, kā sevi izklaidēt šādos apstākļos. Iespējams, tieši tā radās upjošana, kas, pateicoties lietavu trūkumam, šovasar kļuvusi par modīgu nodarbi aktīvās atpūtas mīļotāju aprindās.
Kā pa bruģi
Daudzi ceļu pa Rauni sāk kādu kilometru pirms Bērzkroga — vietā, kur tas šķērso Pleskavas šoseju. Tad bridiens izvēršas padsmit kilometru garš. Mēs kopā ar četriem grūtībās pārbaudītiem draugiem uz savu galvu startējām apmēram no vidus (P30 ceļa), jo upjošanas distanci gribējās īsu un tempu — ne pārāk ātru, lai vairāk laika paliek baudīšanai, fotografēšanai, piknika pauzēm, sarunām.
Beigās tomēr kvalitatīvi noietajiem septiņiem kilometriem bija spēcīga mazuma piegarša, bet labi vien, ka tā. Nu ir āķis lūpā, un jau kaļam plānus nākamās upes iepazīšanai.
Pirmie soļi gar tiltmalu Rauņa virzienā bija stīvi un nedroši, jo kāpiens lejup izrādījās kraujš, turklāt kājas pinās kazenājos. «Cik labi, ka paņēmu līdzi nūjas!» pie sevis nodomāju. Tādas bija tikai mums ar Sarmīti. Puiši veikli izlīdzējās ar krūmos atrastiem zariem, uz kuriem balstījās visu turpmāko ceļu, jo lavierēšana pa slideniem akmeņiem nav joka lieta.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.